Mēs labi zinām, ka šajā pasaulē ir lietas, kuras nevaram redzēt, bet tās eksistē. Kad no stipra vēja noliecas koki, mēs zinām  - tas ir vējš. Kad ielūkojamies tuvu un mīļu cilvēku acīs, sajūtam spēku, ko saucam par mīlestību. Mēs nevaram to saredzēt, bet mēs to jūtam. Dieva prāts pie mums cilvēkiem ir bijis tāds, ka mums nav iespējams Viņu redzēt. Taču tiem, kuri nožēlo grēkus un atsakās no ļauna savās dzīvēs, caur sakramentiem, Dievs dāvā iespēju piedzīvot žēlastību un ticēt Viņam caur Jēzu Kristu, Mūsu Kungu. Mums nav jāpaļaujas vienīgi uz sajūtām, kad piedzīvojam Svētā Gara darbību mūsu sirdīs. Mums ir dots Dieva Vārds – Viņa Mīlestības vēstule, ar kuru tiek stiprināta mūsu ticība un rādīts ceļš, kurš ejams. To lasot, mēs saņemam žēlastību izveidot personīgas attiecības ar neredzamo Dievu, par kuru esam pārliecināti - Viņš ir un darbojas mūsu dzīvē. Ja tas tā ir, tad ir arī pārliecība  - man ir piedots, man pieder Mūžība. Un tad, kad jāiet cauri tumšai ielejai, un sirdī iezogas šaubas, šī ticība, kas ir cerības pamatā,  dod spēku nepadoties,  jo mums ir apsolīts, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu (Rom.8:28a). Un -  svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! (Jņ.20:29b) Lai šī ticība neredzamajam Dievam un Viņa apsolījumiem mums visiem dod spēku ejot cauri pārbaudījumu laikam! Neļausim savā sirdī iemājot rūgtumam un bezcerībai! Neredzamais Dievs ir klātesošs, un Viņam ir savs plāns! „Nevar būt, ka Jēzum ticēt velti, nevar būt, ka Viņš reiz pievils mūs, Ja uz Viņu savu dzīves telti vājais cilvēkbērns reiz cēlis būs.” (teksts no  kristiešu dziesmas)

Mācītājs Raitis Evamois

Tie ir vārdi no apustuļa Pāvila lūgšanas par draudzi Efezā. Tas nav vēlējums, lūgšana ir kas vairāk. Citu valodu Bībeles tulkojumos “maņa”, kuru izlūdz Pāvils savai draudzei, ir tulkota kā “sirds redze” vai “sapratne”. Marta beigās bija zemes diena, kad izslēdzām apgaismojumu un uz vienu stundu palikām tumsā. Mēs gan varējām tīri labi iztikt ar kabatas lukturīšiem, tomēr atcerējāmies, cik atkarīgi esam no ārējiem gaismas avotiem. Kas notiktu, ja mēs paliktu tumsā? Tādā tumsā, kas neuzņem gaismu. Tas ir kā mūsu dzīvē – ja raugāmies tikai ar miesīgajām acīm, tālu neredzam. Jāņa evaņģēlijā Kristus par sevi saka „Es esmu dzīvības gaisma”, un „kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā” (Jņ.8:12). Kristus mums atklāj, ka Viņš ir tas, kurš apgaismo un piešķir redzi mūsu gara acīm. Tā ir kā vēl viena jauna dimensija mūsu redzei. Gaisma apgaismo mūsu takas, tumsa liek mums klupt un krist. Jēzus ir kā gaismas avots, kas  ved mūs uz pareizā ceļa. Mums jābūt garīgi apgaismotiem un redzīgiem, lai saprastu, ka Lielajā Piektdienā tumsa svin tikai šķietamu uzvaru pār gaismu. Jo Lieldienu rītā Kristus atspīd kā Spožā Rīta Zvaigzne, lai vairs nekad nenorietētu savu ticīgo dzīvēs. Tiem, kas uzņem šo gaismu, Viņš sniedz dāvanu kļūt par Dieva bērniem.

Dzīvība, kas atdota par saviem draugiem, vienā vārdā - mīlestība, ne vairāk un ne mazāk. Dažkārt pietiek ar to, ja esam vien uzmanīgāk ieklausījušies savā tuvākajā, kļuvuši uz mirkli dzirdīgāki, nolikuši pie malas savas rūpes, lai visu savu uzmanību veltītu otram. Tie būtu sīkumi, tikai nedaudz ziedots no mūsu aizņemtā laika, tomēr otram tas nozīmētu izšķiroši daudz. Dzīvība + atdota par saviem draugiem = mīlestība. Dzīvības nezūdamības likums, kas iesniedzas mūžībā. Palmu svētdienas gaviles, Zaļās Ceturtdienas nodevība, Lielās Piektdienas izmisums un Lieldienu uzvara pār kapu un nāvi, - ir Pestītāja mīlestības un dzīvības ceļš vienas nedēļas attālumā līdz mums. Ciešanu laikā esam aicināti pārdomāt to, kam tad vispār ir dzīvības vērtība? Vai dzīvības vērtas ir mūsu ieceres un nākotnes nodomi, sapņi un ilūzijas, kas vienā mirklī pārvēršas pīšļos un putekļos? Vai dzīvības vērta ir mūsu klusēšana un nevarība, aizbildinājumi un atrunas, bezmērķīgi notriektais laiks? Vai ir kaut kas dzīvības vērts, ja blakus mums postā un izmisumā sagrūst citu cilvēku dzīves? Vieni no pēdējiem Jēzus vārdiem pie krusta bija: „Man slāpst!” Lūk, Jēzus sacītais atgādina, ka Viņa dzīvības pēdējie mirkļi, līdz pat pēdējam elpas vilcienam, bija pievērsti pašam būtiskākajam. Ne vien fiziskas slāpes, bet slāpes, cīnoties starp dzīvību un nāvi! Jo vairāk Jēzum slāpa, jo vairāk Viņa dzīvība izplūda pār mums. Jo vairāk Jēzus deva no savas dzīvības, jo skaidrāk pie mums atklājās Dieva mīlestības nodoms, - izglābt katru cilvēku. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, kurš Sevi atdeva pie krusta staba Golgātā. Jēzus acīs neviens nav svešinieks. Ikviens ir Viņa ziedotās dzīvības vērts.