Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies! (1L 22:13)

    Kas katram no mums būtu jāpārdomā lasot šos vārdus? Vai baidīties ir slikti? Bet bailes taču mums dotas, lai pasargātu no briesmām.

   Vai šie vārdi būtu attiecināmi uz mūsu ikdienu, lai mēs nebaiļojamies par nākošo dienu? Varbūt tiem vajadzētu mūs atturēt no mākslīgu baiļu radīšanas, kad lasām visādus pareģojumus, horoskopus vai dalām dienas labajās un sliktajās? Varbūt mums jāizlasa, kādā kontekstā šie vārdi ir teikti?

   Vārdi ir ņemti no 1.Laiku grāmatas un tos saka ķēniņš Dāvids savam dēlam Sālamanam par kalpošanu Dievam.... Vai  vajag daudz drosmes, lai kalpotu Dievam?  Cik daudz drosmes vajadzēja mācītājiem, par kuriem raksta mācītājs Kārlis Beldavs grāmatā „Mācītāji, kas nāvē gāja”? Cik daudz drosmes, spēka un izturības vajadzēja visiem mācītājiem un baznīcu kalpotājiem, kuri kalpoja padomju varas gados? Kādu gara spēku vajadzēja tiem, kurus ieslodzīja nometnēs Dieva vārda sludināšanas dēļ? Kā ir ar mums šodien?

   Apustulis Pāvils otrā vēstulē Timotejam raksta līdzīgus vārdus: „Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu.” Mēs liecinām par mūsu Kungu dievkalpojumos, svētbrīžos, Bībeles studijās. Liekas, viss ir labi, mūs neviens neapdraud. Bet kas notiek, kad izejam pasaulē pie cilvēkiem, kuri Dievu vēl nepazīst vai negrib pazīt? Vai ļaužu pūlī mūs var atšķirt no nekristiešiem? Vai mēs apliecinām Kungu ikdienā? Vai apliecinām ar vārdiem un darbiem Tā esamību, kuru šie cilvēki nav iepazinuši? Vai tādā vidē un tādos apstākļos  mums pietiek drosmes liecināt un reizē atklāties, ka esam ticīgie?

   Pats Jēzus Kristus Lūkas evaņģēlijā saka: „Ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas taps noliegts Dieva eņģeļu priekšā.” Tad iztrūkstas mūsos kāds sīks farizejisks gars, kurš sāk taisnoties: „bet es taču eju uz dievkalpojumiem, arī ziedoju, nu labi, ne gluži desmito tiesu, bet ir taču tik daudzi, kuri vispār...” Vai tas mums līdzēs nebaiļoties? Laikam jau atbilde  jāmeklē katram pašam savā sirdī. Ir tikai daži vārdi, bet ļoti daudz jautājumu...

                                                                               evaņģēliste Ilze Rupenheite

 „Dziedi Kungam visa zeme! Teic ik brīdi Viņa glābšanu” (1L 16:23)

   Tas ir pamudinājums un atgādinājums visiem. Savās ikdienas rūpēs un skriešanā, kad viss ir kļuvis svarīgs un steidzams, aizmirstas pats svarīgākais – savas dvēseles glābšana, glābšanu no grēka, nāves un velna varas. Tādas varas klātbūtne ir klātesoša cilvēka dzīvē un gaida savu izdevību atklāt savu spēku. Ja gaida, tad šī vara savās iespējās ir ierobežota. Tai traucē kāda cita vara. Kad mūs piemeklē neveiksmes, nelaimes, mums pietiek gudrības, lai saprastu – ļauna vara mūs piemeklējusi. Vajadzīga daudz augstāka atziņa, lai saprastu, ka esam aizgājuši pārāk tālu no tās varas, kas mūs sargā un palīdz. Kad mēs ar dzīvi esam apmierināti, kad mūs nepiemeklē emocionālas vētras attiecību jomā, tad pietrūkst tās īstās gudrības: „Mēs esam bijuši zem Dieva žēlastības vairoga. Un tāpēc mums līdz šim ir klājies labi!” Tas kļūst saprotams, ja atceramies apustuļa Pāvila sacīto vēstulē romiešiem: „Cik neizprotamas ir Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!” Tomēr šī atziņa lai nerosina bezcerību. Turpat tālāk šajā pašā vēstulē romiešiem lasām, ka mums ir iespēja šo gudrību saņemt tāpat, kā apsolījumu par glābšanu un dzīves turpinājumu mūžībā. „No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas.... arī Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums. Viņam lai gods mūžīgi! “ „Viņš” – ir Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kurā atklājas Dieva pilnība redzamā veidā. Un kamēr Viņš nav atradis mājvietu cilvēkā caur ticību, Viņa Gars nevar atklāt Dieva atziņas un gudrības dziļumus. Tādēļ arī visai radībai bez „Dieva ceļu” saprašanas pienākas godināt un slavēt Dievu – Viņu, caur ko tā ir radīta. Tāpēc mums visiem – visai zemei būtu jāuzklausa augusta mēneša pamudinājums: „Dziedi Kungam visa zeme! Teici ik brīdi Viņa glābšanu!” Jo Viņa glābšana, kas ik brīdi mums iet pa priekšu, aizved mūs pie Dieva apsolījumiem.

                                                                          Mācītājs Edvīns Vilks

Nu esmu vienmēr ar Tevi, Tu ņem mani aiz labās rokas,
ar Savu padomu vadi mani, vēlāk Tu godā mani pieņemsi! (Ps.73:23-24)

Atalgojums - mūsdienās jēdziens, kurš reti kuram sagādā patiesu prieku un laimi.  Drīzāk jau vilšanos par nenovērtētām pūlēm, par darbu. Daudzreiz cilvēks piestrādā, piehaltūrē - dara vēl kādu darbiņu, kas papildina personīgo nodrošinājumu. Skrien no vienas vietas uz otru darba grafiku saskaņošanas dēļ, lai visu padarītu, lai neko nezaudētu, jo nedod Dievs - atlaidīs, ja nepaspēšu, ja nebūšu. Vajag ģimenei, bērniem, pašam arī gribās...

Pazinu kādu Cilvēku, kurš dzīvoja citādāk. Šobrīd viņam jau piepildās Dieva atalgojums mūžībā. Savā lielā vienkāršībā Viņš paspēja visas lietas darīt savā kārtībā. Pazemībā un pieticīgi. Padomju laika beigās Dieva kalpam nebija grūti braukāt uz kalpošanu ar autobusiem. Dažreiz pat saliekot tos strīpā - plānojot, lai draudzei dievkalpojums būtu noteiktajā laikā, neskatoties, cik tālu jābrauc. Un nereti gadījās, ka mācītājs arī tālajos laukos pie baznīcas bija pirmais, pirms tika atslēgtas durvis. Un varam minēt par atalgojumu šim cienījamam Dieva kalpam. Pensiju un braukšanas atvieglojumus šeit nosedza atbildība, uzticība un paļāvība Dieva vadībai, un ticība - Dievs vedīs, lai viss izdodas. Bija prieks ar šo Cilvēku kopā kalpot.

Mums Dievs ir savu nolicis un pat tālāk, kā mēs plānojam. Mūsu plāni lielāko tiesu stiepjas līdz kādam punktam mūsu dzīvē: algas dienai, atvaļinājumam, atpūtai ceļojumā. Mēneša Dieva vārds ir brīnišķīgs apsolījums mums - Dievs vadīs un svētīs mūs visu laiku un visos darbos, un galā arī nepaliksim bez atalgojuma. Lai Dievs to rāda tiem, kuri gaida savu algas dienu, un arī visiem, kuri tic, ka mums jau sava alga ir nolikta. Lai mums visiem svētīts laiks kopā ar Dievu! 

Palīgmācītājs Elmārs Derzāvis

„Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums,
labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.” (Gal. 5:22-23a)

  Mazais vārdiņš „bet” norāda uz pretstatu. Uz kādu pavisam citu virzienu iepretim iepriekš minētajām vērtībām. Mārtiņš Luters, rakstīdams Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojumu, norāda, ka „Pāvils nesaka „Gara darbi”, kā iepriekš sacīja „miesas darbi”, bet rotā šos kristīgos tikumus ar cienīgāku vārdu, nosaukdams tos par Gara augļiem, jo tie nes ļoti lielu labumu un augļus – tie, kas ir rotāti šādiem tikumiem, dod godu Dievam, mudinādami arī citus turēties pie Kristus mācības un ticēt Viņam.” Un patiešām – mēs ikdienā redzam, ka minētie Gara augļi nav pavisam normālas un pašsaprotamas vērtības, kaut arī tām tādām būtu jābūt. Savādi, bet daudz vieglāk padodas tās lietas, kas ir uzskaitītas pirms „bet”. Ko tad īsti darīt?

  Lai Gara augļi būtu redzami un tos varētu baudīt, ir jāveic liels sevis kā dārza kopšanas darbs. Tomēr arī ar to vēl ir par maz. Svarīgākais darbs, kas ir nepieciešams, ir Dieva darbs manī un ar mani. Es kā augsne Kristus līdzībā uzņemu Dieva Vārda sēklu un ļauju tai sevī iesēties, augt un tad arī ieraugu, kā vairojas Gara augļi, kas dod godu Dievam un nes svētību tiem, kas ir man līdzās.

Tas ir fantastiski, ka Dievs tuvojas cilvēkam aizvien no jauna, bet arī mums ir jātuvojas Dievam. Jēkabs raksta: „Tad nu pakļaujieties Dievam un stājieties pretī velnam, un tas bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums...” (Jēkaba 4:7-8) Tieši Dieva tuvums ir tas, kas šai pasaulei tik ļoti nepieciešams, lai caur miesas darbiem nevairotu ciešanas un bēdas. Tā ir vēsts, ko gan Vasarsvētku, gan Trīsvienības svētku dienas jūnijā mums vēlas pasacīt. Dievs ir mums pavisam tuvu klāt un palīdz mums uzvarēt un vairot Dieva Valstību šajā pasaulē, mūsu zemē un tautā.

  Atcerēsimies arī visa šī gada lozungu. „Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.” (Ps.73:28) Atkal viens „bet”, kas norāda, kas ir visu mūsu augļu Sākums un Radītājs. Alfa un Omega. Viņš ir vīnakoks, bet es esmu Viņa zars. Es nenesu augļus, ja neesmu pie koka, no kura es saņemu spēku, barību un dzīvību.

  Lai Dievs svētī, ka caur mums Viņš rada daudz labu augļu un tur mūs cieši, cieši pie sevis! Lai Dievs katram palīdz cīnīties ar tiem miesas darbiem, kas katram ir, un tā vietā radīt ko pavisam jaunu, skaistu un baudāmu!

Mācītājs Valdis Podziņš

"Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū." Gal.3:28

  Mūsu Baznīcas maija mēneša lozungs pasvītro vienotību Kristū. Lielajā Piektdienā Jeruzālemes templī plīsa priekškars, jo atjaunota kopība ar Debesu Tēvu caur Kristus vietniecisko krusta upura nopelnu. Nāve vairs nav absolūtais šķīrējs no Dieva, ko uzcēla grēka siena. Kristus beznosacījumu mīlestība ietvēra visus cilvēkus. Jēzus nešķiroja dzimumus, tautības, savējos vai svešos. Būdams grēcinieku draugs, atklāja, ka visi esam ne tikai Dieva radība, bet arī Dieva bērni. Jēzus nācis, lai savāktu kopā izklīdinātos bērnus.

   Vienotība ir uzsvērta jau Vecajā Derībā – redzi, cik jauki un mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi. Mūsu valsts 4. maijā svin Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu. Novērtēsim, ka  starp aptuveni 5000 tautām tikai 198 ir sava neatkarīga valsts. Brīvība ir jāsargā, jākopj. Baznīcas dziesmu grāmatā 527. dziesmā ir vienojoši vārdi: "Mēs viena tauta, viena saime, mums zeme viena, liktens viens." Mūsu ir pārāk maz, lai mēs viens otru apkarotu. Latvijas lielākās briesmas nav ārējais agresors, bet drīzāk iekšējā sašķeltība.

   Kristus ir atklājis vienību ar Tēvu un aicina mūs, lai visi ir viens (Jņ.17:21). Vienības kopība Baznīcā – jo mēs esam viņa miesas locekļi (Ef.6:30). Latvija ir labs piemērs pasaulei ar ekumēnismu. Apustuļu ticības apliecībā apliecinām: "Es ticu uz vienu svētu kristīgo Baznīcu." Baznīcas vienība nav vienādība. Tā ir vienotība dažādībā. Vai tad Kristus ir dalīts? (1.Kor.1:13). Mums ir dotas dažādas dāvanas kopējam mērķim – dvēseles glābšanai. Pie Viena Kunga altāra pulcējoties Kandavas iecirknī, turēsim mieru savā starpā un mīlēsim cits citu, kā Kristus mūs ir mīlējis. Paliksim katrs savā vietā un visi kopā kopējā lietā!

Mācītājs Jānis Saulīte 

 “Dieva tuvumā man ir labi!” Ps.73:28a

   Katru gadu pēc senas baznīcas kārtības tiek izvēlēts kāds Rakstu teikums, kas kalpo par vadmotīvu un iedvesmu, lozungu visam gadam, un šis, mūsu 2014.gada vadmotīvs, ir viens no pēdējo gadu visneparastākajiem lozungiem. Kas tad ir neparastais šajos vārdos? Dieva tuvumā man ir labi. Atšķirībā no citiem, ļoti jaukiem gada lozungiem, kas mums ir bijuši: meklēt paliekamu pilsētu, uzvarēt ļaunu ar labu, pāri visam paļauties uz Kristu – šī gada lozungs, šķiet, runā nevis par darīšanu, bet par būšanu.

   Un tā, iespējams, ir viena lielākajām gudrībām, ko mēs visi varam sev šajā gadā atgādināt un pēc kuras dzīvot. Proti, savā dzīvē neaizmirst būt, nevis tikai visu laiku skriet un darīt, bet vienkārši būt. Būt nozīmē apzināties šo brīdi, šo vietu, šos cilvēkus. Novērtēt, piedzīvot, jā, izbaudīt to dienu, kas man šobrīd ir dota. Nevis izskriet tai cauri, bet piedzīvot, izbaudīt to. Tā ir gudrība, kas ir ietverta jau vienā no Vecās Derības 10 baušļiem par svētdienas jeb sabata svētīšanu, ko mēs atgādinām iesvētes mācībā iesvētāmajiem - lai mūsu dzīve nepaskrien vienā steigā, līdz ausīm iekšā steidzamos darbos, no viena pienākuma pie nākošā, bet lai mēs varam apstāties, piedzīvot šo brīdi, piedzīvot, ka mēs esam – citiem vārdiem, nevis tikai darīt, bet arī būt.

   Tāpēc šī jaunā gada sākumā, kad mēs parasti raugāmies uz priekšu, ko mēs šajā gadā gribam sasniegt, paveikt un izdarīt, aizbraukt, nopelnīt, nopirkt – viens no mūsu mērķiem varētu būt praktizēt šo būšanu - apstāties, izjust un būt. Man personiski tas šķiet ļoti svarīgs mērķis. Tā, lai mēs gada beigās varētu just, ka mēs patiešām esam šo gadu piedzīvojuši, ka tas ir bijis svētīgs un piepildīts. Šī sajūta nenāks no tā, ka mēs būsim daudz skrējuši, bet no tā, ka mēs būsim apzināti apstājušies un bijuši.

   Un šī 73.psalma autors, cilvēks vārdā Āsāfs, iztēlojas šo apzināto apstāšanos un būšanu ļoti konkrētā veidā, fokusējot savu uzmanību, savas pārdomas uz Dievu. “Dieva tuvumā man ir labi!” Proti, mēs mācamies ne tikai apstāties no mūsu skrējiena, mācamies ne tikai sajust un piedzīvot to mirkli, kurā esam, bet arī mēģinām pārdomāt un saprast, ka mēs šajā brīdī neesam vieni. Ka, kā ķeltu kristīgās meditācijas to izsaka, ikviena mūsu elpa, ikviens brīdis ir Dieva klātbūtnes piepildīts. Ka mēs mēģinām to apzināties – es dzīvoju savu dzīvi, pieņemu savus lēmumus Viņa klātbūtnē; es daru, es runāju, es domāju, es elpoju Viņa klātbūtnē. Un šī Viņa klātbūtnes apzināšanās mani piepilda.

   Laba drauga, laba cilvēka klātbūtnē mēs jūtamies savādāk, labāk. Mēs jūtamies mierīgāki, mēs jūtamies atvērtāki, mēs jūtamies drošāki, mēs jūtamies radošāki - šī cilvēka klātbūtne mūs ir kaut kā ietekmējusi. Un līdzīgi Dievs, kā mēs to esam Kristū ieraudzījuši, ir mums kā labs draugs, kurš vēl mums labu, kurš grib, lai mums mūsu dzīves (arī šis nogrieznis, šis gads) izdodos, kurš ir kopā ar mums – un ieraugot arī Viņu kā draugu sev blakus, mēs jūtamies savādāk. Viņa klātbūtnes apziņa apgaismo mūsu domas par ģimeni, par savu darbu un aicinājumu – par visu dzīvi. Es varu paskatīties uz savu dzīves ceļu kā uz tieši man domātu, brīnišķīgu piedzīvojumu, kurā Viņš mani ir ieaicinājis un kurā arī ved uz priekšu. Es eju, turoties pie Viņa rokas. Un, jā, ja es tā esmu Viņu ieraudzījis, es tiešām varu teikt, Dieva tuvumā es jūtos labi. Vai var būt vēl labāka sajūta? Ka mēs drīkstam piedzīvot, ka mēs jūtamies labi, patiešām jūtamies labi, jo esam Viņa tuvumā.

   Šī gada pirmā svētdiena ir Zvaigznes dienas zīmē, kurā domājam par Austrumu gudrajiem, kas neskatoties uz savu jau iegūto gudrību, neskatoties uz savu bagātību, uz visu, kas viņiem jau bija, bija gatavi mērot garu un sarežģītu ceļu, lai nonāktu Jēzus klātbūtnē. Un varbūt tieši tā bija viņu lielākā gudrība – mērot ceļu, lai būtu blakus Tam, kurš apgaismo un dod jēgu visam. Lai arī mēs šajā 2014.gadā būtu kā austrumu gudrie, kas ir gatavi noiet kādu ceļu sevī, savā dvēselē, lai apstātos, pārdomātu un piedzīvotu Tā klātbūtni, kas dod jēgu visam. Dieva tuvumā man ir labi – lai šie vārdi piepildās pie mums visiem!

 Mācītājs Justs Junkulis

 „Tomēr Dievs nepārstāja par sevi liecināt ar labiem darbiem, sūtīdams no debesīm lietu un ražas laiku, sagādādams jums barību un piepildīdams jūsu sirdis ar prieku.” (Apd 14:17)

  Caur radību un radības kroni cilvēku Radītājs apliecina sevi. Dēļ cilvēka šī pasaule radīta, dēļ cilvēka Jēzū šī pasaule glābta. Cik līdzsvaroti ir Dieva darbi, caur dabas starpniecību to piedzīvojam. Ja lītu tikai lietus, mūs pārņemtu ūdeņi. Taču bez lietus nebūtu auglība un debesīs neredzētu varavīksni. Arī asaras ir vajadzīgas, jo tās šķīstījoši mazgā sirdi, lai varētu ieraudzīt Dieva apsolījuma varavīksni. Savukārt caur kristības ūdeni Dieva vārdā saņemam Svēto Garu, kas dara mūs auglīgus. Saules gaisma dod dzīvības spēku, bet, ja saule spīdētu nepārtraukti, zeme pārvērstos tuksnesī. Dievs ir gaisma, un Kristus ir Taisnības saule, kas dāvā  atpestīšanas prieku. Jēzus ir patiess ēdiens un patiess dzēriens, kas uztur mūs mūžīgai dzīvei. Katra diena ir brīnumu pilna, bet mēs esam tā pieraduši, ka saucam par ikdienu. Tās mazās lietas nav nemaz tik mazas. Pat mazu lietu saprašana ved pie lielu lietu saprašanas. Atver sirds acis. Redzi, pasaule ir pilna Dieva. Pateicies par visu, ko tu redzi vai neredzi, saproti vai nesaproti. Pateicība ir Dieva labo darbu redzīguma apliecinājums. Aizmirsti nebaltās dienas, bet neaizmirsti, ko tās tev ir mācījušas. Pasaule grib dzīvot viegli. Reklāmas industrija rāda laimīgas sejas. Taču aiz priecīgām fasādēm mēdz slēpties salauztas dzīves. Smejies, un visa pasaule tev smiesies līdz; raudi, un tu raudāsi viens pats. Pasaules prieki ir pārejoši un mānīgi. Ļevs Tolstojs teicis: „Laime ir bauda bez nožēlas.” Paliekamais prieks ir garīgais. Mums ir atklāts evaņģēlijs - prieka vēsts. Kristietim prieka galotnes ir Dievā. Saka: dalīta bēda ir pusbēda, dalīts prieks ir dubultprieks. Esam mantinieki Dieva darbam, un mantojums ir jāvairo un ar to jādalās. Francisks to izpauda lūgšanā Dievam vārdos: „Palīdzi man pasteigties, lai iepriecinātu citus, nekā meklēt pašam iepriecu.” Apustulis Pāvils teicis: „Priecājaties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājaties!” Novēlu piedzīvot, ka galu galā viss būs labi un ir labi!

Mācītājs Jānis Saulīte

“Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad Viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā.” (Kol.2:6-7)

 Lieldienas, Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās vēsta par kādu ārkārtīgi neparastu Kungu - pavisam atšķirīgu no citiem šīs pasaules kungiem. Pavisam atšķirīgu no kungiem, kādus pazīstam mēs. Jēzus ir Kungs, kas rūpējas par visiem saviem pavalstniekiem - gan par saviem mācekļiem un draugiem, gan par tiem, kas viņu uzskata par ienaidnieku. Jēzus ir Kungs, kas grib izglābt un atbrīvot no ļaunuma gan ļaunuma upurus, gan ļaunuma īstenotājus. Jēzus ir Kungs, kas neiznīcina savus pāridarītājus, bet atdod savu dzīvību arī par tiem un pēc augšāmcelšanās nāk atpakaļ ar piedošanu, ar jaunas dzīves iespēju. Pāvils, kas aicina mājot Jēzū kā drošā namā, iesakņoties Jēzū kā kokam zemē ar stiprām saknēm, būvēt savu dzīvi uz Jēzus kā uz droša klints pamata, šķiet, saka kolosiešiem (un mums!) vienu lietu: mīļie, ja jūs esat sastapuši šo Kungu - kas ir tik atšķirīgs no visiem citiem, kas jums ir parādījis vienu jaunu dzīves iespēju, kas jūs ir ievedis savā valstībā un savā dzīvībā, Kungu, kas ir tik neparasts – tad kļūstiet mazliet neparasti arī jūs. Jā, mazliet neparasti, mazliet līdzīgi Viņam. Iesakņojieties Viņā, lai Viņa attieksme pret ienaidniekiem kļūst arī par jūsu attieksmi; mājojiet Viņā, lai Viņa miers savu pāridarītāju priekšā kļūst arī par jūsu mieru. Būvējiet visu savu dzīvi uz Viņa mīlestības pamata, lai to nespēj izkustināt nemiers par sevi un konkurence, skaudība, naids pret citiem. Mums Jēzū ir dāvāta neparasta dzīve. Dzīvosim to neparasti. Tā kā Jēzus.

Mācītājs Justs Junkulis

Jautājums, uz kuru Jēzus sniedz šo atbildi, ir par augšāmcelšanos - Jēzus runā ar cilvēkiem, kuri netic, ka viņu grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū mūsu Kungā (Rom.6:23). Vai tādi cilvēki ir palikuši pagātnē - pirms Lieldienu laikā, kad šīs pieredzes vēl nebija nevienam? Tas būtu jauki, bet arī vēl šodien, informācijas pārbagātībā, cilvēki baznīcā nereti meklē nevis savu glābšanu, bet grib izpildīt kādu rituālu citiem - lai aizgājējiem būtu miers debesīs: vai tā būtu svecītes nolikšana par mirušajiem vai aizlūgums, lai mirušiem būtu labi. Vai viņi paši nav to skaitā, kam Kristus ir nāvi uzvarējis? Augšāmceltais Kristus katram saka, ka Viņam visi ir dzīvi. Arī Tu, kurš vēl meklē savā dzīvē Dieva mīlestību - un šis ceļš var iesākties arī kāda tuva cilvēka zaudējuma dēļ - arī tevis paša dēļ Kristus ir miris un augšāmcēlies, lai tu dzīvotu mūžīgi. Kristum visi ir dzīvi. Kristus nāvi ir uzvarējis - tās varu salauzis, lai Tev būtu dzīvība mūžībā. Lai šī gada Lieldienas - Kristus Augšāmcelšanās svētki – tev to palīdz ieraudzīt un piedzīvot.

Palīgmācītājs Elmārs Derzāvis