SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
1-10 11-20 21-30  31-34
Publicēts 31/05/2011 Būt dāsnam (Sak. 11: 24)

“Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks.”

Šajā mēnesī mums pārdomām dots gudrības vārds no ķēniņa Salamana pamācībām, jeb sakāmvārdiem. Tas pievērš mūsu uzmanību dāsnuma svētībai. Svētajos Rakstos šī nozīmīgā tēma dažādos variantos aizvien no jauna dažādos veidos tiek izteikta. Piemēram, Mateja ev. 4. nodaļā Jēzus saviem mācekļiem saka:  “Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt.  Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir." Ļaudis visos laikos ir apjautuši to lielo svētību, kas nāk līdzi dāsnumam. Jau antīkais domātājs un orators Cicerons esot teicis, ka nevajagot maciņu nosaitēt tik cieši, lai labi centieni to nespētu atraisīt. Rainim savukārt pieder pazīstamie vārdi: „Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams.“ Šo atziņu līdzīgā veidā interpretējis arī ievērojamais ārsts un rakstnieks Aksels Munte. Viņš teicis:  „Ko tu paturēsi sev, to pazaudēsi, bet, ko aizdosi prom, tas mūžam būs tavs.“ Tik daudz labu pamudinājumu un pamācību kopt dāsnuma tikumu esam saņēmuši! Mēs ticam un apzināmies, ka tā patiesi ir labi un pareizi būt devīgiem, dot arī no sava mazuma. Mēs ticam, ka priecīgu devēju Dievs mīl, mēs ticam, ka dodot gūstam lielāku svētību, nekā ņemot,  un tomēr šo tikumu savā ikdienā īstenot mums nemaz nenākas tik viegli!  Tik grūti dažkārt ir šķirties no lata, kas pašam taču tik ļoti vajadzīgs! Ja nu tā būtu, ka katrs mūsu draudzes loceklis savas draudzes un sava mācītāja atbalstīšanai atvēlētu dažus latus mēnesī, tad mūsu dievnami būtu sakopti un  mācītāju atalgošana mūsu Baznīcā vairs nebūtu problēma... Šobrīd mēs gatavojamies arī uz Liepājas diecēzes dienām Jaunpilī. Viens otrs saka: „Ko es tur braukšu, tik lieli izdevumi...“ Bet vai tiešām šādi ietaupīti līdzekļi nesīs vairāk svētības, nekā tas, ka varam būt kopā kristīgā sadraudzībā, kopīgi slavējot Dievu, piedzīvojot savstarpēju stiprinājumu un iepriecinājumu, sadraudzībā piedzīvojot Kristus mīlestību?  Apustulis Pāvils 2. vēstulē Kor. 9.nod. saka: „Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.  Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.  Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.“ (2. Kor. 9:6-8) Lai Dievs palīdz mums visiem ticībā uzņemt Viņa vārdu un paļāvībā uz to dzīvot piepildītu, svētību pilnu dzīvi!

Bīskaps Pāvils Brūvers‍

Publicēts 06/04/2011 Lūdziet Dievu (Mt.26:41)

Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā!

„Esiet nomodā!” No mūsu Kunga mutes šie vārdi skan kā pavēle. It kā Viņa mācekļi būtu kareivji vai sargi, kuriem būtu jānosargā pilsēta vai kāds cietoksnis no laupītāja. Kas tad tas ir par cietoksni, kas ir jānosargā no ienaidnieka? Tā ir mūsu sirds – tā, kas ir tik mainīga un nepastāvīga. Vienu mirkli tā sauc: „Lai slavēts ir Kungs”, un jau citu: „Sit Viņu krustā”. Mēs paši nespējam pastāvēt, it īpaši, ja ir nakts un zaglis nav redzams. Mēs bieži līdzināmies laivai, kura tiek svārstīta no viena sāna uz otru. „Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?”, izsaucās apustulis Pāvils. Kas dāvās mums spēku pastāvēt? „Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzu, vairs nav nekādas pazušanas”, turpina apustulis. Lūgšana ir saruna ar Dievu, kontakts ar Tēvu, ar Kungu. Mēs varam to salīdzināt ar galda lampu, kas nav pieslēgta strāvai. Kāpēc mana lampa nedeg un nerada man gaismu? Tā nedeg, jo nav pieslēgta dzīvības avotam. Lūgšana ir pieslēgšanās pie dzīvības avota – pie Jēzus Kristus. Atslēdzoties, neesot lūgšanā, mēs kādu laiciņu varam staigāt it kā uzlādēti no šī avota, bet tas tiek iztērēts un iestājas tumsa. Ir laiki, kad mums ir jābūt īpaši modriem, jo velns, kā lauva mums ir pielavījies pavisam tuvu. Šādos brīžos ir izšķiroši svarīgi vai esam lūgšanā. Vai mēs saņemam strāvu no dzīvības avota, vai nē. Būsim modri, brāļi un māsas, lai šajā Gavēņa laikā, mūsu Kungs atrod mūs nomodā – lūdzot!

Mācītājs Kaspars Kovaļovs

 
Publicēts 02/03/2011 Klusumā (Ps. 62:6)

"Tiešām, esi klusa mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!"

Marta mēneša lozungs aicina meklēt dvēseles klusumu Dievā. Nemaz nav tik viegli norimt un ļauties klusumam! Pāršķirot kārtējo kalendāra lapu, skaudri atkal konstatējam, kā aizritējis vēl viens mēnesis. Laiks ir negrozāmi darījis savu darbu. Paldies Dievam, ja starp neskaitāmajiem pienākumiem izdodas piedzīvot mirkļus, kas apstādina nepielūdzamo laika ratu, un liek nojaust Dieva īpašo un atšķirto laiku dvēseles mieram, un atgūt spēkus, lai dotos atpakaļ ikdienā, kurā netrūkst savi izaicinājumi un pārbaudījumi. Ne reti var dzirdēt, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki apmeklē dievkalpojumus, - jo ir dziļas ilgas piedzīvot mieru, klusumu un iespēja norimt no ikdienas rūpēm. Kā ir ar klusumu mūsu dzīves skrējienā? Vai atrodam laiku klusumam savās lūgšanās? Kā iespējams apstādināt vārdu plūdus, lai iesāktu runāt Dievs? Vai mūsu dievkalpojumi, lūgšanu grupas, piedāvā iespēju klusiem pārdomu brīžiem? Vai mūsu draudzēs ir garīgi vadītāji, kas paši meklē dvēseles mieru Dievā? Kā klusums var kļūt par satikšanās telpu, kur Dievs vēlas runāt ar mums? Par šiem Dieva personīgajiem pieskārieniem varam lasīt, piemēram, Bībeles stāstos par Ēliju Horeba kalnā, vai atgadījumā, kur Jēzus apsauc jūru, - klusums kļūst par šo notikumu svarīgu izteiksmes elementu, Dieva un cilvēka sastapšanās vietu. Patiešām, lai mums, Gavēņa laikam iesākoties, klusumā izdodas pievērst savu dvēseli Dievam, kur dzimst cerība, un rodas jauna paļāvība. Ne bezvārdu klusumā, bet tur, kur Dievs runā un  kur Viņš mums grib atklāt Savu klātbūtni.

Prāvests Mārcis Zeiferts


 
Publicēts 05/01/2011 Atcerēties (1Moz 1:27)

„Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja,
vīrieti un sievieti Viņš radīja”

Viens no kristieša dzīves pamatuzdevumiem ir uzdevums atcerēties. Atcerēties savu piederību Dievam: ka tu esi Viņa bērns, kristīts Trīsvienīgā Dieva vārdā, saņēmis Svēto Garu, atjaunots jaunai dzīvei kopā ar Dievu. No tā, vai tu to atceries, izriet, cik jēgpilnas un piepildītas būs tavas dzīves dienas. Tāpēc Bībele nemitīgi aicina mūs pieminēt, neaizmirst un atcerēties, kurš tad dod mums dzīvību, elpu un visu, kurš mūs izvedis no verdzības nama; atcerēties, kādam Garam mēs piederam, ar kā asinīm mēs esam atpirkti, uz ko esam aicināti likt savu cerību. Arī vārdi no pirmās Mozus grāmatas aicina mūs atcerēties - ka Dievs visus mūs ir radījis pēc sava tēla. Ko tas man nozīmē? Tas atgādina man par manas esības dziļāko saistību ar tās Autoru. Manī ir kaut kas tāds, kas ilgojas pēc Dieva, kāds tukšums, kuru var aizpildīt tikai Viņš. Tāpēc pirmā un svarīgākā lieta manā ikdienā ir Dieva klātbūtnes, tuvības ar Dievu meklēšana. Tas ir arī aicinājums izmantot milzīgo iespēju, kas tev ir dota - piedalīties Dieva radītās pasaules tālākveidošanā kopā ar Viņu. Piedalīties Debesu Valstības celšanā, piedalīties pie Dieva mīlestības un žēlastības atklāšanās šajā pasaulē. Tavs Radītājs aicina tevi veidot pasauli kopā ar Viņu! Šis neticamais aicinājums pilnībā pārmaina tavu skatījumu uz savu ikdienu! Ikdiena kā iespēja piedalīties pie Dieva radīšanas darba. Un zīmīgi, ka šis aicinājums atcerēties savu dievlīdzību uzrunā mūs pašā gada sākumā – kā vēlējums un uzdevums visam gadam. Meklēt Dieva klātbūtni un būt par daļiņu no Dieva Valstības. Svētīgu gadu!

Mācītājs Justs Junkulis
Publicēts 10/12/2010 Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi (Mt 3:2)

"Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt."

Noslēdzot šo gadu, mūs uzrunā Jāņa Kristītāja sacītais par atgriešanos un Debesu valstību. Patiesi vārdi, kas grib mainīt mūs, mūsu dzīves ceļu un rādīt lietas pāri par to! Mārtiņš Luters norāda, ka atgriešanās cilvēka mūžā ir nepārtraukts process. Gada noslēgums, kad izvērtējam nodzīvotā gada bilanci,  ir īpaši piemērots, lai nožēlotu savus grēkus, noliktu visu sevi Dieva rokās un ļautu sevi atjaunot pēc Viņa tēla un līdzības. Izejot pretī Kristus dzimšanas svētkiem, paraudzīsimies - vai esam tiem pienācīgi sagatavojušies? Jāņa Kristītāja balss skan arī šodien – mainiet savu dzīves ceļu, izmainieties sirdsprātā, atgriezieties! Advents ir atgriešanās laiks. It kā mēs brauktu automašīnā, kurā ir uzstādīta navigācijas iekārta, un balss mums sacītu priekšā, piemēram - pēc 100 metriem nogriezieties pa labi, vai - dodieties taisni uz priekšu. Tagad šī balss mums uzstājīgi saka – dodieties atpakaļ, atgriezieties! Ceļa sākumā, mūsu kristību un iesvētes brīdī, savā dzīves lielajā navigācijas iekārtā ar labiem nodomiem ievadījām ceļa gala mērķi. Mums bija brīnišķīgi nodomi un skaisti dzīves plāni. Vai kaut kas ir „nogājis greizi”? Kurā brīdī pazaudējām nolikto ceļa mērķi? Šī balss tev saka – vēl nav par vēlu, tikai atgriezies! Debesu valstība ir tuvu pienākusi! Jēzus ir patiesā gaisma, kas neļaus mums nomaldīties. Viņš ir atspirdzinoša aka nogurušam ceļiniekam. Jēzus ir maize izsalkušajam. Mūsu Pestītājs ir Alfa un Omega. Sākums un gals. Bērns, kam no jauna ir jāpiedzimst arī šajos Ziemsvētkos, lai Debesu valstība varētu atspīdēt katrā no mums.

Prāvests Mārcis Zeiferts

Publicēts 30/09/2010 Durvis, ko neviens nevar aizslēgt (Atkl 3:8)

„Redzi, es atvēru tavā priekšā durvis, ko neviens nevar aizslēgt.”

Šeit Jēzus runā par durvīm, kuras Viņš ir atslēdzis saviem bērniem, lai mēs varētu nokļūt pie cilvēku sirdīm. Atslēgtas durvis simbolizē iespēju citiem nest vēsti par Kristu. Arī ikdienas dzīvē  mēs dažkārt sakām „paveras iespēja”. Un šī Dieva Vārda sakarā ir jāsaka, ka šis laiks, kad cilvēki ir vīlušies naudā un laicīgā varā, kad daudziem vienīgā izeja šķiet meklēt laimi kaut kur tālu prom, it kā mēģinot aizbēgt prom no savām problēmām, ir vienreizēja iespēja  mums, kristiešiem, iemantot šos cilvēkus Dievam. Atklāsmes grāmatā šis Dieva Vārds tiek attiecināts uz Filadelfijas draudzes kristiešiem, kuriem Jēzus deva šo iespēju, bet viņi to neizmantoja pilnīgi. Ir jāatzīmē vēl viena nianse, ka bieži šī iespēja patiešām ir vienreizēja, un tad neizmantota iespēja var izrādīties kā talants, ko Tas Kungs mums dod, bet mēs to aprokam. Pašlaik, kā nekad agrāk mūsu laikmetā, cilvēki ir izslāpuši un izsalkuši pēc patiesas Dieva mīlestības, ko var piedzīvot tikai tad, ja ticībā pieņemam Jēzu Kristu kā vienīgo pestīšanas un prieka avotu savā sirdī un dzīvojam dienu no dienas žēlastībā, kā Dieva mantinieki un Jēzus līdzmantinieki. Šis laiks mums, kristiešiem, ir iespēja parādīt citiem, ka dzīves laime neslēpjas iznīcīgās lietās, bet patiesā mierā un priekā, ko spēj dāvāt tikai un vienīgi dzīvais Dievs. Lai Dievs mūs uz to svētī un nepaliksim kūtri savā aicinājumā!

Mācītājs Kaspars Kovaļovs

 
Publicēts 02/09/2010 Cilvēka mūža piepūle un Dieva dāvanas (Māc. 3:3)

Tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi bauda.

Ir pienācis septembris. Atvaļinājuma un brīvdienu laiks ir aizvadīts. Sākas jaunais mācību gads skolās, universitātēs un citās mācību iestādēs. Varam atcerēties karsto vasaru un daudzos jaukos brīžus, kas devuši mums iedvesmu turpmākajam. Vai bija iespēja kaut nedaudz šajā vasarā atpūsties? Vai atgriežamies atpakaļ pie sava darba ar jaunu apņemšanos un esam kaut nedaudz remdējuši „savu mūža piepūli”? Vai nav dažkārt tā, ka uztveram tik pašsaprotami to, ka varam ēst, dzert un, ja izdodas, nereti arī paspēt pabaudīt dzīvi? Kad tas viss, piemēram, kādu apstākļu dēļ vienā mirklī tiek atņemts, atceramies, ka tā tomēr ir bijusi Dieva dāvana! Mēs mācāmies redzēt, ka viss nāk no Dieva rokas - kā ciešanas, tā arī prieks. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt. Un ir laiks, kad smejamies, un laiks, kad raudam. Tāda ir dzīve. Bet vai tas ir viss? Mums nepienākas gausties un būt rezignētiem par lietām, kas mūs kā smagas nastas apkrauj. Tamdēļ vērs prom savu skatienu no tā, kas nomāc un grauž, skumdina un slāpē! Un kā ir ar piepūli, kas tevi dzen postā pēc - vienmēr tālāk, augstāk, labāk un vairāk? Salamans mācītājs vērš mūsu skatus uz to, kas ir „Dieva dāvana”. Vai tās nav vienkāršas lietas, ar kurām Dievs mūs ikdienas iepriecina un apdāvina? Ne vienmēr Viņš par sevi atgādina lielās atklāsmēs un praviešiem domātos vēstījumos. Jā, arī tas, ka var ēst un dzert, visiem nemaz nav tik pašsaprotami, nemaz nerunājot par vēl kaut ko citu! Dievs par sevi atgādina katrā maizes riecienā un ūdens glāzē uz mūsu virtuves galda. Mūsu Kungs un Pestītājs saka: „Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” (Mt. 6, 26) Jēzus zina, ka arī putni ziemas salā dažkārt aiziet bojā un zāle ar pirmajām salnām nokalst. Tomēr Viņš šos vārdus saka. Tad arī mēs varam būt droši un pārliecināti, - mēs esam Dievam svarīgi un neesam Viņam vienaldzīgi. Neviens mats nenokrīt no mūsu galvas bez Dieva ziņas. Jo tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, ēd, dzer un nereti pat dzīvi bauda

Prāvests Mārcis Zeiferts

Publicēts 08/08/2010 Viņš nespriež tiesu (Jņ. 8 :15)

Jēzus Kristus saka: “Jūs tiesājat pēc miesas, Es netiesāju nevienu.”

Visupirms mūs interesē Jēzus sacītā konteksts, kam un kāpēc viņš to saka. Un tad rodas jautājums: „Cik vispusīgi mēs varam šo kontekstu atklāt, kādi fakti ir mūsu rīcībā, lai atklātu teiktā dziļāko būtību?” Ja tas izdodas kādā mērā, tad rodas nākošais jautājums: Kā to izmantosim? Vai tas būs izmantojams teoloģiskai diskusijai, vai pārdomām, meditācijai, kuras rezultātā mēs varētu iegūt papildinājumu dievišķai gudrībai. Katrs savai un kopējai, lai caur to saņemtu kādu atklāsmi, kas izmantojama garīgajā praksē. Varbūt ieraudzīsim sevi caur farizeju uzvedības prizmu? Svētais Gars vēlas pārmeklēt mūsu sirdis un tajās darīt svētdarošu darbu, bet mums jāļauj to darīt. Un tad mums var atklāsies  nepilnības raksturā, kas nevēlas kritiski vērtēt savas  faktu zināšanās, bet mudina tiesāt. Jo mēs taču parasti tiesājām pēc ārējām izpausmēm. Varbūt, ka šāda vai līdzīga atklāsme var uzrunāt sirdsapziņu un likt cilvēkam apvaldīt savu vēlmi tiesāt. Tiesa, kas balstīta uz visu faktu zināšanām, pat apslēpto faktu zināšanu, ir Dieva varā. Visus faktus var zināt tikai Jēzus, kas dzīvojis starp cilvēkiem kā patiess cilvēks un patiess Dievs. Bet Viņš nav nācis lai tiesātu, bet gan glābtu. Viņam ir jāzina katra cilvēka grēki, par kuriem Viņš ir maksājis ar savu dzīvību. Mēs, kas esam mīlestības parādnieki attiecībās ar Jēzu, varam šo parādu nolīdzināt attiecībās ar cilvēkiem, atstājot tiesu Dieva ziņā. Mums taču ir saistošs Dieva vārds „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. ” (Mt. 7:1 ) Un iespējams, ka šos vārdus meditācijā pacels apziņā Svētais Gars, kad pārdomāsim šo lozungu. Tā ir mums dota iespēja kaut šajā jomā salīdzināties ar Jēzu. Viņš nespriež tiesu.

Mācītājs Edvīns Vilks

 
Publicēts 01/07/2010 Sekošana Dievam ikdienā (Hoz.12:7)

"Atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, cerē un paļaujies vienmēr uz savu Dievu!"

Teologs un rakstnieks Brenans Mannings teicis neparastus vārdus: „Lielākais ateisma cēlonis šodienas pasaulē ir kristieši, kuri atzīst Jēzu ar savām lūpām un, izejot pa durvīm, noliedz Viņu ar savu dzīvi. Neticīgajai pasaulei tas izskatās pilnīgi... neticami.” Ikviens ar savu rīcību un darbiem atstāj zināmu ietekmi uz šo pasauli. Ikviens ar savu rīcību un darbiem dod liecību par sevi - par to, kas es esmu,  kas man ir svarīgs un vērtīgs. Kristīgās dzīves piepildījums ir caur visu un visā parādīt, cik svarīgs un vērtīgs mums ir Jēzus. Parādīt, kā mēs priecājamies būt Viņa tuvumā, priecājamies klausīties Viņa balsī un priecājamies uz Viņu vienmēr cerēt un paļauties! Cik nopietni mēs uztveram cilvēkus, kuri vieglprātīgi spēlējas ar savu naudu, darbu, ģimeni? Cik nopietni citi (iespējamie Kristus sekotāji!) uztver mūs, kad mēs spēlējamies ar savu ticību Dievam? Mūsu kristīgā dzīve, mūsu Dieva pielūgšana, mūsu sekošana Dievam notiek mūsu ikdienā. Vai nu tā notiek šeit, mūsu ikdienā, vai nu tā nenotiek vispār. Ieklausīties Hozejas balsī un parādīt, ka Dievs nav mūsu svētdienas izklaide, bet ikdienas reālākā realitāte - lai Manninga vārdi pie mums nepiepildītos.

Mācītājs Justs Junkulis

 
Publicēts 29/05/2010 Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosiet! (Am. 5:4)

Tā saka Tas Kungs: „Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosiet!”

Dievs uzrunā Izraēla tautu ar pravieša Amosa muti brīdī, kad stāvoklis izraēliešu sabiedrībā kaut kādā mērā līdzinājās tam, kādā šobrīd atrodamies mēs – tur bija ļaudis, izraēliešu dižciltīgie, kas dzīvoja lielā bagātībā un izšķērdībā, šo ļaužu sirdis bija kļuvušas nejūtīgas pret tautas ciešanām un postu. Kā pravietis Amoss izsakās: „jūs nodarāt pāri trūcīgiem, nomācat nabagos un sakāt pastāvīgi saviem vīriem: "Dodiet šurpu, lai varam dzīrot!" Tai pašā laikā viņiem šķiet, ka viņi ir dievbijīgi - viņi it kā godā Dievu, viņi piedalās reliģiskajos rituālos, bet Dieva vērtējums šādai viņu dievbijībai ir pavisam skaudrs: "Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest pat jūsu sapulču smaku! Un, ja jūs Man nesat dedzināmos un ēdamos upurus, Man tomēr nav liela prieka par tiem, un jūsu barotu teļu pateicības upurus Es negribu ne redzēt! Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu!” (Amosa 5: 21-23) Pravietis Amoss šai korumpētajai, savā paštaisnībā ieslīgušajai sabiedrībai pasludina Dieva spriedumu – sabrukumu, izpostīšanu, gūstu, svešniecību. Tomēr, šis spriedums nav negrozāms. Visu vēl iespējams vērst par labu, vēl visu var labot ar grēku nožēlu, ar atgriešanos pie Dieva: „Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosiet!” Šis pravietiskais vārds, šis aicinājums ir dzīvības apsolījums visiem ļaudīm visos laikos. „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība,” saka Jēzus. Ja mēs gribam dzīvot, ja mēs gribam, lai mūsu tauta atspirgst, lai mūsu Baznīca gūtu jaunus spēkus un jaunas cerības, ja mēs gribam gūt mieru sirdī, kurā mājo mūžīgās dzīvības cerība, mums nav jāmeklē Dievs kaut kur tālās eksotiskās zemēs, ne arī kādās īpašās svētās vietās. Mums ir Viņa apsolījums, Viņa klātbūtne Viņa Vārdā, Viņa draudzē un Svētajos Sakramentos. Tur mēs Viņu meklējam, un tur mēs Viņu arī ticībā sastopam un nākam Viņam tuvu klāt, kā apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: „Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī.” (Rom. 10:8). Lai šis Dieva vārds: „Meklējiet Mani, tad jūs dzīvosiet!” ir gan mūsu mutē, gan sirdī un no jauna uzrunā mūs un mudina mūs no sirds atgriezties un nopietni meklēt To Kungu un darīt Viņa prātu, jo no tā patiesi ir atkarīga gan mūsu tautas dzīvība, gan mūsu Baznīcas dzīvība, gan arī mūsu personīgā mūžīgā dzīvība.

Bīskaps Pāvils Brūvers

1-10 11-20 21-30  31-34
Sākums
Noa guva Kunga vēlību.
(1Moz 6:8)

Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad Viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts, esiet ticībā stipri.
(Kol 2:6–7)

Am 8:1–14 Atkl 1:17–2:7 Mt 23:1–12
Vārds
E-pasts:
 
· Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera vizitācija Rojas un Kaltenes draudzēs


  © 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »