SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
1-10 11-20  21-30 31-34
Publicēts 01/02/2013 Sastāvējies ūdens

Pielūko, ka gaisma tevī nav tapusi par tumsu (Lk.11:35)

   Vai esat kādreiz piedzīvojuši, ka, tverot pēc dzeramā ūdens kādā pudelē, jūs konstatējat, ka tas ir sastāvējies? Visbiežāk to var piedzīvot kādās siltās vasaras dienās vai arī, ja šis ūdens šajā pudelē nemainīgā veidā ir stāvējis ilgāku laiku. Kā ir ar mums? Vai kādreiz tas, ko mēs uzskatām sevī par gaismu jau nav kļuvis par tumsu? Kāpēc? Iespējams tāpēc, ka tas ir kā sastāvējies ūdens - mēs, iespējams, esam pieņēmuši, ka kādā jomā visu zinām, saprotam, esam to pietiekami apguvuši. Jūs noteikti zināt, ka Nāves jūrā nav dzīvības tāpēc, ka no tās ūdens neiztek, proti, tas ir sastāvējies. Mūsu ģimenē gaidāms ģimenes pieaugums. Abi ar sieviņu tam īpaši gatavojamies: lasām grāmatu par gaidībām un radībām, pārdomājam vajadzīgās lietas, runājam savā starpā un ar 7-gadīgo dēlu. Tā kā tas mūsu ģimenē būs otrais bērns, liekas, ka vajadzētu būt skaidrībai, kā tas notiks un būs. Un sākumā, kad uzzinājām par gaidāmo bērniņu, tad likās, ka tā arī ir. Tikai lasot nesen iznākušo grāmatu un iedziļinoties tajā, kādas var būt gaidības un radības, mēs saprotam, ka daudz kas mūsos vēl ir tumsa, un tai jākļūst par gaismu Dieva un gaidāmā bērniņa dēļ! Tuvojas Gavēņa laiks, un tas ir pārdomu laiks līdz Lieldienām, lai mēs sevī esošo tumsu ar Dieva Palīgu pārvērstu par gaismu Kristus dēļ. Gavēņa laiks ir labs laiks sirdsapziņas izmeklēšanai, klusumam, pārdomām par mūsos mītošo gaismu - vai tā vēl ir gaisma? Vai mūsu acs ir kā gaismas spīdeklis? Jo, ja tā nav, tad visa mūsu miesa var kļūt tumša  (salīdzinājumam skatīt Lk.11:34, arī Mt.6:22-23). Mums visiem ir vajadzīga Kristus gaisma ikdienā, lai katru rītu mēs tiktu Viņa apgaismoti un varētu būt par Viņa gaismas nesējiem pasaulē. Nereti cilvēki jautā: kas man būtu jādara (jāapmeklē, jālasa, jāsatiek utt.), lai es būtu Viņa gaismas apgaismots?  Man liekas, ka ir svarīgi būt atvērtam Dievam un jautāt Viņam: Kungs, kā es varu šajā Gavēnī Tev pietuvoties? Kā es varu ar Tavu Palīgu kļūt gaišāks? Man ir bijusi pieredze, ka kādā Gavēnī Dievs aicina vairāk laika veltīt Tam Kungam, citā - pievērst lielāku uzmanību apkārtējiem cilvēkiem, vēl citā - Dievs uzliek kādus pārbaudījumus, kuriem jāiet cauri. Atcerēsimies - lai kas ar mums notiktu, nekas nenotiek bez Dieva ziņas, un, ja mēs esam Viņa atzinuši, tad viss, kas ar mums notiek, ir uz labu! (skat. Rom. 8:28) Mana lūgšana par katru Dieva bērnu: “Lai Dievs dod, ka šis Gavēnis ir laiks, kad varam iegūt vairāk gaismas sevī un atjaunot to gaismu, kas jau kļuvusi par tumsu mūsos! Lai esam par gaismas nesējiem pasaulē Dievam par godu un daudz cilvēkiem par svētību! Lai Dievs dod šajā laikā uzsākt kādas garīgas prakses, kas turpināsies arī pēc Lieldienām!”

 Mācītājs Raimonds Mežiņš

Publicēts 04/01/2013 Ceļā

„Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet nākamo mēs meklējam.” (Ebr. 13,14)

Ja mēs plānojam doties garākā ceļojumā, mēs iepriekš pārdomājam nepieciešamo lietu sarakstu, ko mums vajadzētu ņemt līdzi. Atkarībā no ceļojuma garuma un mērķa mēs izvēlamies attiecīgu apģērbu, piemērotus apavus, higiēnas piederumus, kādu grāmatu lasīšanai, mīļu fotogrāfiju, mobilā telefona lādētāju u.c. Ar laiku gatavošanās ceļojumiem ir kļuvusi tik pierasta, ka ilgi vairs nepiedomājam, ko ņemt tieši līdzi, un tas notiek it kā par sevi. Ar laiku mēs pierodam, ka ceļojumiem, kas nepārsniedz vairākas dienas vai nedēļu, līdzi nepieciešams gaužām maz. Bet ko ņemt līdzi tad, ja atgriezties nav plānots? Kādas lietas izvēlēsimies, ja skaidri zinām, mēs nekad vairs šeit neatgriezīsimies? Nesen stāvēju rindā pie kases veikalā K-Rauta, lai nopirktu elektriskās spuldzītes. Aiz manis stāvēja kāda jauna sieviete, kas rokās turēja līmlenti. Kad biju norēķinājies par savu pirkumu, viņa nolika uz letes līmlenti un palūdza pārdevējai vēl piecpadsmit tukšas kartona kastes. Vai viņa devās prom uz neatgriešanos šajā pilsētā, novadā, valstī? Varbūt pārcēlās tikai uz dzīvi citā mājoklī kaut kur uz blakus ielas? Kristīga cilvēka eksistence liek mums turpretī jautāt, - kāds ir mans dzīves lielākais mērķis? Vai es to apzinos? Vai tam gatavojos? Vai neesmu to pazaudējis? Gara īstenība, kas ir sākusi dzīvot mūsos līdz ar kristību, kas mūs nes un vada, mums nekad neļauj apstāties, un vienmēr aicina celties un doties ceļā. Iekšējais, garīgais cilvēks, - tam nekad nepietiks ar to, ko viņš ir dzirdējis, redzējis vai piedzīvojis. Šī dzīve ir tikai gatavošanās tam, kas nekad nebeigsies. Ne vienmēr tie ir kilometri, ko mēs mērojam zem savām kurpju zolēm un ar automašīnu riepām, bet attālumi, kurus mēs noejam savās sirdīs, attālumi, kurus mēs mērojam viens pie otra, attālumi, kurus mēs mērojam lūgšanā. Un to visu mēs darām no apziņas, ka mūsu piederība nav meklējam šeit virs zemes, bet gan debesīs. Mēs esam kā svētceļotāji, kas dodamies uz savām patiesajām mājām. Mēs esam ceļā no svētdienas uz svētdienu, no dievkalpojuma uz dievkalpojumu; un atkal ceļamies, jo zinām, mēs meklējam nākamo pilsētu. Jā, mēs skaidri zinām, ka mūsu ceļš šeit virs zemes nekad nevar būt galā. Mēs vienmēr meklēsim nākamo pilsētu. Mēs meklējam debesu Jeruzālemi, kur Dievs noslaucīs visas asaras, kur nāves nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs. Mēs dodamies turp, kur Dieva mājoklis būs pie cilvēkiem, un Viņš pats mājos kopā ar tiem.

 Prāvests Mārcis Zeiferts

Publicēts 01/12/2012 Celies, topi apgaismota!

Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. (Jes.60:1)

   Adventa būtība un vēstījums ir būt gataviem Jēzus atnākšanai. Visa Jāņa Kristītāja dzīves misija bija uzrunāt un sagatavot tautu pasaules Glābēja atnākšanai. Un viņa galvenā vēsts ir Mt 3:2 „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” Un ļaudis nāca pie Jāņa, lai saņemtu grēknožēlas kristību. Kāds ir adventa vēstījums šī laikmeta cilvēkam? Kam un uz ko mums ir jāsagatavojas?
   Šodien uz mums runā pats Jēzus Kristus. Viņš mums atklāj par savu otro atnākšanu. Jēzus runā par to, ka pirms tas notiks būs lielas bēdas. To Viņš mums saka, lai mēs esam gatavi, lai mēs nenobīstamies, lai neļaujamies bezcerībai, lai nepaļaujamies uz mūsu pašu spēkiem, ejot šim tumšajam un smagajam laikam cauri.
‍   Mēs varam teikt, ka mēs dzīvojam adventa laikmetā, un mēs saprotam, ka pasauli pārklāj arvien lielāka tumsa. Un tas uz ko mēs esam aicināti, ir paturēt sevī Kristus gaismu. Jēzus saka: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."  Šis garīgi tumšais laiks pirms Jēzus nāks izdarīs spiedienu uz ikvienu cilvēku nocietināties, nepiedot par pāri nodarījumiem. Šajā laikā arvien grūtāk būs apliecināt Jēzu Kristu par savu Kungu, jo tas izraisīs nepatiku, atstumšanu un izsmieklu līdz pat vajāšanām un nonāvēšanai. Liels spiediens un kārdināšanas būs sekot miesas iekārēm. Un mums jāsaprot, ka bez Jēzus mēs nenieka nespējam darīt.
‍   Pravietis Jesaja mums uzsauc ar prieka un cerības pilniem vārdiem, „Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi” Jēzus nav mūs atstājis bāreņus mūsu nespēkā, grūtībās un laikmetā, kas nāks pirms Viņa atnākšanas. Bet Viņš ir sūtījis savu Svēto Garu, kas mūsos modina līdzcietību, piedošanu, drosmi, mīlestību, gaismu, kuru nekādi spēki nespēj izdzēst. Pie katra mēģinājuma šo Svētā Gara gaismu mūsos izdzēst tā ikvienā kristietī kļūst vēl spožāka un spēcīgāka, kas apžilbina. Līdz mūsu Kungs nāks ņems pie sevis tos, kuri būs šo Svētā Gara gaismu vēlējušies sevī paturēt.
‍   Es aicinu, ka mēs ļaujam Kristum mūsos atspīdēt, ļaujot Viņa žēlsirdībai caur mums plūst, palīdzot grūtībās savam tuvākam, piedodot saviem pāridarītājiem, atdodot visas savas iekāres Kristum un lūdzot, lai Jēzus savu gaismu mūsos saglabā un pavairo.        

Mācītājs Mareks Ignats

 
Publicēts 01/11/2012 Dzīvā Dieva templis

„ Mēs esam dzīvā Dieva templis ”(2.Kor 6:16 )

   Ir sācies gada priekšpēdējais mēnesis ar novembrim raksturīgiem laika apstākļiem, ar gaismas un tumsas attiecībām diennaktī, ar cilvēkiem piemītošu noskaņojuma maiņu. Arī cilvēks ir dabas daļa, kas pakļaujas gadalaiku ritmam, tā dažkārt izraisot cilvēkos depresīvus iekšējus stāvokļus, skumjas. Tad meklējam trūkstošos dzīvības resursus Dieva vārdā.
   Baznīcas gadagrāmata novembrim mums piedāvā Dieva vārdu no apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešu draudzei: „Mēs esam dzīvā Dieva templis.” Kā tas mums var palīdzēt dzīvot pasaulē ? Vispirms tas rāda, ka cilvēkā bez miesas ir vēl kas cits, kas pārvērš pasaules uztvērumu emocijās un pārdzīvojumā. Par to var domāt un spriest, ja ir rasta atbilde uz jautājumu: „Kas ir cilvēks? ” Tas nozīmē, ka daudziem no mums ir jāatjauno saikne pašiem ar sevi. Mums jāmaina apziņas spoguļa dominējošais virziens no ārpasaules uz sevi, savu iekšējo pasauli, meklējot to identitāti, kas mēs patiesībā esam. Runājot Sv. Augustīna vārdiem: „Cilvēkam vispirms jāatjaunojas par to, kas tas patiešam ir, radot sevī atbalsta punktu, uz kura varētu pakāpties un atdzimt Dievā.”
   Īsāk sakot, cilvēku ir radījis Dievs pēc savas līdzības. Un tas, ka cilvēkam ir dota izvēles iespēja, sirdsapziņa, mātes mīlestība, uc., tikai cilvēkam piemītošas spējas un tikumi, ir liecība, ka esam radīti mīlestībā. Tas ir pirmais pakāpiens savas patiesās identitātes noskaidrošanā no mūsu puses. Bet tas nav tas pats, „es ,” kas esam katrs no mums šodien. Tad seko nākošais solis no Dieva puses. Dievs grib satikties ar savu, mīlestībā radītu cilvēku un dot cilvēkam iespēju atgriezties pie Viņa Mūžībā.
Mēs taču zinām, ka Jēzus ir mūsu Glābējs, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, ka Viņš un Tēvs ir Viens, ka Jēzus ir atsūtījis Savu Garu, lai tas mājotu mūsos, lai varam atzīt mūžīgo dzīvību. Un tad šīm domām un zināšanām mums vajadzētu darīt dzīvi gaišāku. Bet ja tas nenotiek, tad šīs patiesības ir tikai mūsu domās. Tās vēl nav īstenotas mūsu dzīvē. Tā vēl nav kļuvusi par realitāti, kura varētu izmainīt sirds, dvēseles un gara stāvokļus. Citiem vārdiem, mūsu apziņa vēl nav paplašinājusi savas robežas virzībā uz Gara valstības dimensijām, kurās varētu notikt atdzimšana Garā, atdzimšana no augšienes. Tas ir individuāls process, kur katra ticīgā cilvēka apziņa atrod un izgaismo Gara valstībā fiksēto notikumu Golgātā. Bet Dieva Gars šajā notikumā atklāj konkrētam cilvēkam Dieva Mīlestību.
   „Jēzus mira par mani. Ja par mani, tad Dievs man kārtējo reizi ir apliecinājis, ka Viņš mīl mani, ka es esmu Viņa radīts un Viņam esmu nozīmīgs un dārgs.” Tāds spriedums tad izriet no tā pamata, ko esam atklājuši kā atbildi uz jautājumu: „Kas ir cilvēks?” Un ja Svētais Gars caur cilvēka apziņu ticībā ir apvienojis Kristu pie krusta ar prepozīciju par mani, tad Viņš pievieno cilvēka dvēselei to Mīlestību, kuras vārdā Jēzus pienesa upuri cilvēcei ar krusta nāvi. Tad cilvēks ir pieņēmis Jēzu par savu Glābēju patiesībā un no sirds. Tās ir Svētā Gara svētdarošas darbības Dieva mīlestības spēkā, kurās cilvēks kļūst par jaunu radību. Cilvēkā ir ieaicināts Augstais Priesteris Jēzus Kristus, kurš ar savu upuri joprojām glābj mūs no grēka varas un dara atpazīstamus mūs Tēvam vēl šodien. Tas notiek līdzīgi kā Templī, kur priesteri pienes upuri Dievam par godu. Jēzus to dara caur Svēto Garu katrā no mums Tēvam par godu un mums katram par svētību. Dievs, kas tā darbojas katrā no mums, ir dzīvs Dievs, un mēs - dzīvā Dieva templis, nams, baznīca. Par to būsim priecīgi un pateicīgi.

Mācītājs Edvīns Vilks

Publicēts 29/09/2012 Cerēt un meklēt


„Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas uz Viņu cer,
tādai dvēselei, kas Viņu meklē.” (Rdz 3:25)

 
Rudens ir apceres laiks. Vienā no krievu rokgrupas „DDT” dziesmām ir vārdi „...rudens man atkal atgādināja dvēselei par pašu galveno.” Rudens ir pļaujas laiks, savukārt, nāves izkapts nesīs rezumējumu dzīvē sētajam. Mūsu rudens stundās būs jākrīt pie zemes kā lapai un tas uzdod jautājumu par dzīves augļiem. Ir jāiet svētapcerē. „LABVĒLĪGS TAS KUNGS”. Pļaujas svētki ir pateicības svinēšana. Pateicība ir sirds atmiņa. Mēs pieminam Dieva neizmērojamo labvēlību. Pateicība ir redzīguma apliecinājums. Gadi izkristalizē un atklāj garīgās likumsakarības. Te mācāmies mainīgajā atrast nemainīgo, caur redzamo izzināt neredzamo. „KAS UZ VIŅU CER”. Šī dzīve rāda, ka ar saviem spēkiem netiekam galā. Ja kāds domā, ka viņš ir pasaules nagla, lai paņem āmuru un uzsit sev pa galvu. Uz ko tad cerēt un kas vispār ir cerība? Frensis Bēkons teicis „Cerība – labas brokastis, taču sliktas vakariņas.” Citi saka „cerība - vājš mierinājums” vai „cerība - nelaimīgo maize” un tāpēc cer uz savām spējām, cer uz redzamo pasauli. Katra krīze parāda cilvēka grēcīgo alkatību un garīgās apjausmas nabadzību, kas pāraug bezcerībā. Mārtiņš Luters ir sacījis „Mantai jābūt rokās, ne sirdī”. Cerība uz šo pasauli ir uz laiku atlikta vilšanās. Nāve atņem visu, kas mums pieder, izņemot to, ko mēs uzticam Dievam. Mūsu cerība ir noenkurota Dieva vārdā! „DVĒSELEI, KAS VIŅU MEKLĒ”. Dzīvei ir jābūt kā pateicības atbildei Dievam. Dievs visu ir pirmais izdarījis. Izej no sevis un dodies pie Jēzus! „Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” (Rom. 12:11-12) Tad tavs mūžs būs ticības apliecība.

Mācītājs Jānis Saulīte

Publicēts 06/07/2012 Tā Kunga godība

Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums nomērīs. (Mk 4:24)

Mūsdienu pasaulē ir daudzi paņēmieni un tehnoloģijas kā veikt precīzus mērījumus visdažādākajām sadzīves vajadzībām un zinātniskajiem atklājumiem. Bez speciālām iekārtām neiztiek optometrijā, kodolfizikas institūtos, auto industrijā un jebkurā inženierzinātnē. Nesen atrasti pierādījumi par tā sauktajām Dieva daļiņām jeb zinātnieka Higsa bozonu, kas matērijai piešķir masu. Līdz ar to cits zinātnieks Hokings zaudējis derībās 100 ASV dolārus, kurš uzskatīja, ka tādas Dieva daļiņas netiks atrastas. Citādāki jautājumi ir tie, kas saistīti ar kategorijām, kas nav mērāmas ar vispārzināmām metodēm. Kā savstarpēji vērtēt baroka mākslu un impresionismu, vai skatītāju simpātijas operā un pilnmetrāžas mākslas filmās vai kā varam salīdzināt itāļu ēdienus ar ķīniešu virtuvi? Un kā kristieši mēs jautājam, vai ir pareizi vērtēt savā starpā brāļus un māsas, jo taču mums visiem pietrūkst dievišķās godības un visi ir grēkojuši? Jēzus sacīja, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums nomērīs. Viņa sacītais mums liek būt atvērtiem, vērīgiem un pazemīgiem vienlaicīgi, jo mēs nekad nezinām, kā mūsu attiecinātais mērs uz citiem var ietekmēt mūs pašus. Mūsu ētiskie uzstādījumi citiem vienmēr ātrāk vai vēlāk atnāk atpakaļ pie mums pašiem. Ecehiēla grāmatā ir kāda neparasta epizode, kas apraksta kā pravietis pēc Dieva aicinājuma mēra nākotnes vīzijā parādīto templi. Šeit Dievs pats uztic cilvēkam veikt kādu mērījumu. Kad pravietis tuvojās sava uzdevuma noslēgumam un lielākie tempļa uzmērīšanas darbi bija jau aiz muguras, nāca Tā Kunga godība un piepildīja visu templi. Šī vīzija mums rāda kādu dziļu sakarību starp to, ko pravietis dara un kāds ir viņam uzticētais uzdevums – uzmērīt templi, un to kas notiek tikai neilgu brīdi vēlāk – kā Dieva godība piepilda šo templi. Šī vīzija mums palīdz saprast pašiem sevi un to iekšējo templi, kas ir katrā no mums, ja to uzlūkojam nevis šauri vēsturiskajā laikā, kad darbojās Ecehiēls, bet, piemēram, kā aicinājumu katram ieskatīties savas garīgās dzīves arhitektūrā. Ja mēram, tad mēram katrs pats sevi. Ieskatāmies godīgi savos grēkos, dzīves notikumos, rūpēs un dvēseles ievainojumos, un visā tajā, kas mūs padara tik neatkārtojamus Dieva acīs un citu cilvēku priekšā. Mērīsim savu dvēseles templi tā, lai tur varētu atklāties Tā Kunga godība.

Prāvests Mārcis Zeiferts

Publicēts 07/05/2012 Viss ir ļoti labs (1.Tim.4:4)
It viss, ko Dievs radījis, ir labs un ar pateicību saņemams, un nekas nav jāatmet.

Apustulis Pāvils te runā par dažādiem ēšanas aizliegumiem, kurus kristīgajai draudzei vēlējās uzspiest maldu mācītāji, aicinādams savu jaunāko kolēģi Timoteju tiem droši turēties pretī un viņu pašizdomāto dievkalpošanu noraidīt. Jo, kā Pāvils skaidro kolosiešiem (Kol.2), šī pašpazemošanās un miesas mērdēšana, šie daudzie aizliegumi un „garīgie” noteikumi paradoksālā kārtā kalpo par apmierinājumu tieši miesai, proti, vecajam, miesīgajam cilvēkam, kas kļūst iedomīgs un lepns par savu garīgumu. Tātad Pāvils šeit sāk sarunu par ticīga cilvēka brīvību evaņģēlijā. Brīvību, kuru ir jāsargā, lai neviens mūs nesagūstītu ar tukšu filozofiju, ar paļaušanos uz bauslības darbiem, bet lai mēs visās lietās paļautos tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa darbu. Taču šajā sarunā par ēšanas aizliegumiem ieskanas vēl viena nots par kristieša attieksmi pret radīto pasauli. Baznīcai jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis milzīgs kārdinājums ieklausīties platonisma un gnosticisma uzskatos par matērijas, par radītās pasaules, par miesas ļaunumu, jo tā ierobežojot dvēselisko un garīgo; platonisma mērķis ir izlauzties no miesas, no matērijas žņaugiem, tāpēc tam ir raksturīgs ļoti negatīvs skatījums uz pasauli, uz radītām lietām, uz cilvēka ķermeni. Tam pretī jūdaisms un kristietība liek Dieva vērtējumu par radīto pasauli: Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs (1.Moz.1:31). Tāpēc, kad vien tiek runāts par miesas mērdēšanu, par askēzi, par norobežošanos no ļaunās pasaules, par garīgiem darbiem iepretī pasaulīgiem, mums ir ļoti jāuzmanās, lai mēs nesāktu turēties pie svešiem pasaules uzskatiem. Viens mazs piemērs. Kad mēs lūdzam pateicības lūgšanu pirms maltītes, nereti tiek teikti vārdi: Kungs, svētī šīs dāvanas, kas ir uz galda. Ko tieši mēs domājam ar šiem vārdiem? Ja mēs domājam, ka šīs ēdamlietas top svētīgas tikai pēc lūgšanas noskaitīšanas, tad mēs nevilšus piebalsojam platonismam, jo vai tad pirms tam tās bija nesvētas un sliktas? Nē, tās jau ir svētīgas pašas par sevi, tāpēc ka tās ir radījis un dāvinājis Dievs. Tāpēc galda lūgšanā mēs negribam sacīt, lai Dievs vēlreiz dara svētīgu to, kas jau ir svētīgs, bet gribam vienkārši pateikties Viņam, ka caur citu cilvēku darbu Viņš tik ļoti par mums rūpējas – kāds arājs ir sējis un audzējis, kāds dzirnavnieks malis, kāds maiznieks cepis, kāds tirgotājs vedis un piedāvājis un kāds saimnieks ir sagatavojis un dāvinājis, lai mums šeit uz galda būtu maizīte. Paldies Dievam! Par maizi, par cilvēkiem un par visu radīto pasauli! Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.
Mācītājs Justs Junkulis
 
Publicēts 22/02/2012 Par gavēni un ēzeli uz ledus (1.Kor. 10:23-24)

Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Neviens lai nemeklē savu paša, bet gan cita labumu.

Ar Pelnu dienu baznīcā iesākas Gavēņa laiks. Pelni kā cilvēka dzīves nīcības simbols iegūst garīgu nozīmi. Zemtekstā it kā izskan jautājums par cilvēka dzīvi pēc tam, kad cilvēka dzīves laiks būs noslēdzies. „Atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” Šie ir pēdējie vārdi, kurus Dievs sacīja cilvēkam pēc grēkā krišanas Ēdenes dārzā. Ar šiem vārdiem Ādams un Ieva devās prom no paradīzes. Tās vārti tika cieši noslēgti un atpakaļ ceļa vairs nebija. Pelnu trešdiena ir diena, ar kuru iesākas kāds jauns garīgs posms baznīcā un katra kristieša dzīvē, jo turpmākajās nedēļās mēs sevi soli pa solim sagatavosim Kristus augšāmcelšanās vēstij. Kristus nostājas pāri mūsu nespēkam, grēkam un tā vietā dāvā piedošanu. Mārtiņš Luters par gavēni reiz sacīja: „Gavēt ir labi. Bet tas nozīmē – pareizi gavēt, ka miesai un veselībai nedod vairāk barības nekā nepieciešams, un ka liek miesai pie visa tā strādāt. Citādi vecais ēzelis kļūst draiskulīgs un dodas uz  ledus dejot, un salauž beigās sev kāju.” Mīļie, gavēsim un darīsim to gan ar izpratni un pareizi, gan tāpēc, lai mūsu vecais ēzelis – mūsu miesa nekļūtu nebēdnīga, un nenodara pāri beigās pats sev. Nepareizi gavējot var ne tikai sev nodarīt pāri, bet arī aizmirst, kāpēc vispār ir jāgavē. Strādāsim, un tas nozīmē neko citu kā kalpot savam tuvākajam mīlestībā. Pāvils atgādina: „Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ.” Gavēnis ir labs un noderīgs vienīgi tad, ja tas mūsu ticību ceļ, palīdz tai augt. Nemeklēsim gavēnī sava paša labumu, bet lai caur to mēs varētu vairāk laika iegūt savām attiecībām ar tuvāko, devīgāk kalpotu cits citam un celtu draudzi.

Prāvests Mārcis Zeiferts

Publicēts 12/12/2011 Tavs apžēlošanās laiks (Jes. 54:7)

Advents. Lielais gaidīšanas un brīnumu laiks. Vai tāds tas ir tev? Ne reti gada izskaņu gan piedzīvojam ar tādu kā laika paātrinājumu. Gada nogale pienāk ātrāk nekā domājam un iespējam pirms svētkiem visu paveikt. Un ir tā, ka tik bieži nespējam apstāties no ikdienas skrējiena un trauksmes. Sirds dziļumos jūtam, ka tā nav labi, iekšējā prasība būtu apstāties, lai kaut uz īsu mirkli ieviltu svaigu elpu. Laiks taču iet savu nolikto gaitu neatkarīgi no mūsu paveiktā vai nepagūtā, vai ne tā? Vai Advents kļūs par to laiku dzīvē, par kuru, pravieša Jesajas vārdiem sakot, - tas būs Dieva sirsnīgās apžēlošanās laiks? Pravieša mute vēstīja, ka Dievs vēlas salīdzināties ar savu tautu. Svešumā šie vārdi izklīdinātajai tautai izklausījās kā neiespējama misija. Atgriezties? Vai Dievs par mums tiešām grib apžēloties un pieņems mūs atkal atpakaļ? Ir brīži, kurus atsaucot atmiņā, arī mēs nereti gribam sev iegalvot, ka Dievs mani ir atstājis. Dvēseles dziļumā izlaužas vārdi: „Es vairs nesajūtu Dieva klātbūtni. Dievs nav ar mani”. Tad mēs atcerējāmies to laiku, kad mūsos dzima ticība, kā piedzīvojam Dieva pieskārienu. Iespējams, ka šis laiks sakrita ar kādiem sevišķiem notikumiem kā ienākšana draudzē un iesvēte, atradām dzīves draugu un noslēdzām laulības, pasaulē ienāca mūsu bērni un vedām viņus uz baznīcu kristīt. Varbūt tās bija kādas sāpīgas pieredzes kā šķiršanās, tuvinieka zaudējums, bezdarbs vai slimība? Iespējams, ka kaut kas izšķīrās vai notika kāds neparedzēts pavērsiens dzīves krustcelēs. Mēs devāmies dzīvē tālāk un aizmirsām, kas bija noticis iepriekš. Iegrimām savā ikdienā, rūpēs un apkārtējie notikumi priekšā diktēja savu. Ziemsvētku laiks cilvēkam grib uzdāvināt ko ļoti svarīgu, Jesajas vārdiem sakot, - sirsnīgu apžēlošanās laiku, laiku mūsu attiecībām ar Dievu. Un kad to piedzīvojam un saņemam, tad laiks pietiek arī mums vistuvākajiem, pietiek draudzei un kalpošanai, un paliek pāri vēl mīlestības darbiem, ar ko iepriecināt un sasildīt citus. Svētīgus un gaišus jums visiem Ziemsvētkus! Lai Kristusbērna miers un žēlastība ienāk jūsu sirdīs!

Prāvests Mārcis Zeiferts

 


 
Publicēts 06/09/2011 Jūsu vidū ir Mesija (Mt.18:20)

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.

“Mana draudze nav sevišķi liela. Vien ar lielam grūtībām tā spēj uzrunāt cilvēkus no malas. Daudzreiz ir runāts, lai dievkalpojumi būtu plašāk apmeklēti, draudze aktīvāk piedalītos liturģijā, dievkalpojumā dziedātu koris, mācītājs runātu skaļāk un saprotamāk. Solu rindās lielākoties vien ir sievietes pensijas vecumā. Draudzē nav pārstāvētas dažādas vecuma paaudzes. Svētdienas skolu apmeklē vien neliels pulciņš bērnu. Tikpat kā nav jauniešu. Ne tuvu nav tā, ka draudzē būtu nosegtas visas kalpošanas nozares. Pēc dievkalpojuma uz kafijas pēcpusdienu atnāk vieni un tie paši draudzes locekļi. Baznīcas jumts ir iekritis. Aiz lielajiem kokiem nemaz nevar pateikt, vai tur vispār atrodama baznīca. Skumjākais, ka bilde par manu draudzi nemainās jau vairākus gadus. Daudzi ir vīlušies un sarūgtināti pamet draudzi,” - iespējams, ka neviens vien draudzes brālis vai māsa, īpaši ārpus lielākajām apdzīvotajām vietām, varētu teikt par savu draudzi kaut ko līdzīgu. Jā, nereti arī lielajās draudzēs nav sevišķi daudz dzīvības pazīmju! Baznīcas durvis vienkārši ir aizslēgtas. Labi, ja pie ziņojuma dēļa var atrast informāciju par svētdienas dievkalpojumiem. Jēzus vārdi “kur divi vai trīs pulcējušies Manā Vārdā” no Mateja evaņģēlija uz draudzi kā Kristus mīlestībā veidotu draudzi māca paskatīties no citas puses. Vai par daudz dažkārt sevi nenomokām ar domām, ka neesam pietiekami labi? Šaustām sevi par to, ka neprotam visu izdarīt perfekti kā pieklājas? Ja tā sevi grauzīsim arī uz priekšu, tad visdrīzāk arī turpmāk nekas sevišķi nemainīsies. Jēzus mums atgādina, ka Viņš ir tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa Vārdā. Kristus taču ir vienīgais iemesls, kamdēļ mēs meklējam draudzi un pieaugam ticībā! Bieži vien dzīva draudze būs arī bez sevišķām programmām un vīzijām. Draudze būs arī tur, kur nebūt visas draudzes vecuma grupas tiks pārstāvētas. Kristus ir tajā vietā, kur nebūt viss vienmēr būs perfekts. Ne reti Viņa Garam labpatīk mājot tur, kur baznīcas gailis ir nedaudz sašķiebies, vai no sienas lūp vecā krāsa. Nav tā, ka visam tālāk būtu jāpaliek bez izmaiņām. Izšķiroša ir Jēzus klātbūtne, tad arī mainīsies viss pārējais, un draudze neviltotu interesi izraisīs cilvēkos. Lielais klātbūtnes apsolījums ir dots par to, ka Jēzus ir tur, kur divi vai trīs ir sanākuši kopā, draudze lūdz un meklē Dievu. Jēzus priecājas nevis par simtiem un tūkstošiem, kas nāk un iet, bet par tiem, kuru vidū Dieva Vārds top teikts un slavēts. Reiz kāds vecāks un pieredzējis mūks sacīja saviem brāļiem, kuri ar katru dienu kļuva aizvien mazāk un novecoja, - jūsu vidū ir Mesija! Tie viens uz otru izbrīnīti skatījās un domāja, kurš gan tas varētu būt? No tā laika viņi iesāka dievkalpojumus svinēt priecīgāk, sadzīvē viens pret otru attiecās ar cieņu un cits citam kalpoja mīlestībā. Drīz vien ar savu kalpošanu brāļi pievērsa apkārtnes cilvēku sevišķu uzmanību un interesi. Klosteris atplauka un tajā parādījās jauna dzīvība. Jēzus bija viņu vidū. Lai Dieva svētība ir ar katru draudzes mazo grupu un kalpošanas nozari! Novēlēsim savai draudzei to, lai pie mums piepildītos Jēzus vārdi - kur divi vai trīs pulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.

Prāvests Mārcis Zeiferts

1-10 11-20  21-30 31-34
Sākums
Redzi, tavs Ķēniņš pie tevis nāk, Viņš ir taisns un glābējs – pazemīgs, uz ēzeļa jāj.
(Zah 9:9)

Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.
(Mt 20:28)

1Sam 24:1–22 Apd 13:44–52 Mk4:1–20
Vārds
E-pasts:
 
· Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera vizitācija Rojas un Kaltenes draudzēs


  © 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »