SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
Kristīga audzināšana palīdz bērniem dzīvot vieglāk
iesūtīts: 2010.04.13 12:11 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Trīs mammas no Talsu luterāņu draudzes — Agnese Kviese, Baiba Vēvere un Ilze Pumpure — piekrita padalīties pieredzē par to, kā viņas cenšas kristīgi audzināt savus bērnus, kā mazie uztver ticību Dievam un kā viņus ietekmē vide, kurā tiek mācītas lietas, kas nesaskan ar kristīgām vērtībām.

Kellijas Megijas un Vendijas mamma Agnese uzskata, ka bērnam par Dievu var stāstīt jau no dzimšanas brīža: «Svarīgi ir bērnā radīt to sajūtu, ka ar Dievu ir jāveido dzīvas attiecības, ka Viņš pats ir dzīvs, nevis kaut kāds mistisks tēls. Šodien Vendijai prasīju: «Kā tev liekas, kāds ir Dievs?» Viņa atbildēja: «Cilvēks pie Krusta.» Jēzus! Es viņai to neesmu teikusi, bet viņai jau ir izveidojies savs priekšstats. Bērnam ir ļoti viegli ticēt. Uz jautājumu «ko tu mīli visvairāk?», nekavējoties izskan atbilde: «Dievu.» Jo Dievs ir radījis šo pasauli un arī mammu! Man, kas par kristieti kļuvu pieaugušā vecumā, Dievs nekad nebija pirmajā vietā, kamēr nesapratu, kā visam jābūt. Pirms tam pirmajā vietā bija līdzcilvēki. Bet manā bērnā jau tagad ir sajūta, ka pirmais vienmēr jāliek Dievs. Tas vienkārši ir izveidojies viņas apziņā. Arī no tā, ka viņa ir bijusi klāt, kad mēs lūdzam.

Bērns visu uztver burtiski. Atceros, bērnībā biju dzirdējusi, ka, sasitot spoguli, septiņus gadus būsi nelaimīgs. Pie draudzenes sasitu viņas spoguli un visu ceļu līdz mājām raudāju, jo zināju, ka septiņus gadus būšu nelaimīga! Un es septiņus gadus pie visām neveiksmēm vainoju spoguli! Varu būt laimīga, ka mani bērni ar to nav saistīti. Atceros, kā pati bērnībā zem segas mēdzu būt slapja no bailēm, bija bail izbāzt degunu vai paskatīties un ieraudzīt melno vai balto dāmu, vai redzēt, kā viņas pa spoguļiem nāk ārā! Un cik gadus tas vilkās līdzi! Cik gan nervu sistēma ir bojāta, baidoties no spokiem, mirušajiem un daudz kā cita! Tās ir lietas, kuras Dieva bērnam pat nebūtu jāzina, vai arī, ja viņš zina, tad jāspēj ar tādu tīru sajūtu par to pasmieties. Melno kaķu dēļ nezin cik kilometrus savulaik esmu ap Talsiem staigājusi! Un to tevī ieliek no mazotnes. Tāpat kā attiecības ar Dievu. Ne Vendija, ne Kellija zina, kādā horoskopa zīmē viņas ir dzimušas, pat es nezinu, jo es gaidīju dzīvu bērnu, nevis zvēriņu — lauviņu vai vēzīti.

Mani bērni no dzimšanas zina, kas patiesībā ir Lieldienas. Jā, mēs arī slēpjam olas dārzā, bet ar pilnīgi citu nozīmi: «Mēs tevi gribējām šorīt iepriecināt.» Iespējams, daudzi vecāki teiks, ka tas ir galīgi garām, bet — es esmu atklājusi saviem bērniem, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai pārģērbies cilvēks. Nav rūķīšu un arī feju nav! Pasakas lasot, galvenais noķert labo domu un slikto, nevis noticēt pārdabiskajiem tēliem, kas tev tikai moka prātu. Vendija, piemēram, atnāk no bērnudārza un saka, ka grib burties! Protams, aizejot vidē, kur ir kāds feins pedagogs, kurš spēj uzburt konfekšu lietu un pārsteiguma balvas, bērns pieķeras šim cilvēkam, kurš ir radījis tādas patīkamas emocijas. Tad viņš iztēlojas, ka arī grib būt tāds. Un tad sanāk būt sliktajai mammai, kura izstāsta patiesību, ka neviena audzinātāja neko uzburt nevar, ka viņa gribēja iepriecināt, bet tas nav pa īstam. Mums gribas reizēm bērnos radīt tādas ilūzijas, jo ir patīkami vērot viņu prieku par kaut kādām mistiskām lietām… Bet galvenais ir visu izrunāt, lai neļautu viņam saistīties ar nelabiem spēkiem. Mums ir viens Dievs, un Viņam blakus nebija rūķīši un fejas.

Īpaši nekontrolēju filmas, ko bērni skatās, un grāmatas, ko viņi lasa. Ja maniem bērniem ir dzīvas attiecības ar Dievu, kuru viņi neuztver kā kaut kur noliktu statuju, tad man nav jābaidās. Viņi jūtas droši.»

Baibas un Alda Vēveru ģimenē aug divi dēliņi: Matīss un Ričards. «Man šī ir ļoti svarīga tēma. Gribētos, lai kāds gurds cilvēks pateiktu priekšā tādu labu recepti, kā bērnus audzināt, bet laikam jau visiem gadās pieļaut kļūdas. Vakar izlasīju vienu gudru Voldemāra Zelmeņa domu: «Kamēr ārsts savas kļūdas aprok zemē, tikmēr vecāku un pedagogu kļūdas staigā pa zemes virsu, radīdamas jaunas…» Traki, ka gadās kļūdīties, bet forši, ka var jautāt padomu Dievam,» uzskata Baiba. «Matīss vēl laikam ir par mazu. Viņš saprot, ka baznīcā ir «āmen onkulis» — mācītājs — un ka jāsaliek rociņas lūgšanā. Bet Ričardam (6 gadi) pēdējā laikā ir daudz jautājumu. Man pašai trūkst gudrības, kā pareizāk visu izskaidrot. Ja viņam kādreiz ir bail no tumsas vai šķiet, ka nāks briesmoņi, tad es pasaku, ka Dievs mūs sargā un neļaus nevienam briesmonim nākt tuvumā. Mums ir tāda ģimenes Bībele, kuru Ričardam patīk skatīties. Tur ir nežēlīgas bildes, piemēram, Jāņa Kristītāja galva bļodā. Viņš ierauga to attēlu un liek man lasīt, kas tur ir noticis. Man liekas traki, ka bērnam jāredz tādi skati, bet tad izskaidroju, ka ir velns, kurš it kā nemanot čukst cilvēkam ausīs, lai viņš kaut ko sliktu izdara. Bet otrā ausī čukst Svētais Dieva Gars, lai dara labu. Ja cilvēks paklausa Dievam, tad velns par to dusmojas, bet, ja velnam, tad viņš ir priecīgs, jo viņš grib pēc nāves cilvēku dabūt sev uz elli. Ja cilvēks izdara kaut ko ļaunu, tad viņš ir paklausījis velnam.

Ar svētkiem gan nav problēmu — Ričards saprot, ka Ziemassvētkos ir Jēzum dzimšanas diena. Mēs cenšamies viņam nejaukt galvu ar rūķiem un Ziemassvētku vecīti, jo tie nav īsti. Bail, ka viņš sāks domāt — Dievs arī nav īsts! Man pat gribētos, lai būtu kāds kristīgs bērnudārzs, kur nejauktu bērnam galvu ar visādām latviešu tradīcijām un svētkiem, bet vairāk iepazītu Dievu. Nevar ar vienu kāju tautas tradīcijās un ar otru pie Dieva. Ja ir, tad ir, un ja nav, tad nav kristīgs dzīvesveids. Vispār tas ir sarežģīti — kaut ko iemācīt. Mēs paši arī esam palaidušies un nedarām visu, kā būtu pareizi. Gribētos pie galda kopīgi pateikties un lūgt, bet mēs esam vienās skriešanās, reti sanākam kopā visa ģimene. Kad jau sanākam, tad gan tētis parasti pateicas un aizlūdz par visiem. Tad Ričards lūgšanas laikā čukst, par ko vēl jāaizlūdz. Pašam viņam kauns lūgt, bet es domāju, ka viņš lūgs vienatnē, ja ļoti izjutīs vajadzību pēc Dieva palīdzības. Uz baznīcu viņš negrib braukt, jo liekas garlaicīgi. Tad es saku — brauksim pateikt Dievam padies par sniedziņu, ka varējām aizbraukt uz kalniņu un mums bija tik forši. Lūgsim, lai Dievs izārstē brālīti, lai pasargā omu Norvēģijā un tā tālāk. Tad viņam ir skaidrs, ko dara baznīcā. Vienreiz viņš pačukstēja, ka esot lūdzis Dievam, lai palīdz sakrāt naudu skūterim. Protams, ka tas arī drīz vien izdevās.

Vecākiem vajadzētu būt kā paraugam, bet tas ir grūti, ja nav pierasts, un Dievam domāto laiku nozog dators un televizors. Vajadzētu lūgt, lai bērni izaug par dedzīgiem kristiešiem, lai viņi iepazīst un iemīl Dievu, lai viņiem izaugot ir laimīga mīlestība un svētīta laulība. Par Vakarēdienu tā arī bērniem esam teikuši, ka maizīte ir Jēzus miesa un vīns ir asinis. Kad mēs to ēdam, tad uzpildāmies un savienojamies ar Jēzu. Viņš mūs sargā, neļauj klausīties velna čukstos un visu laiku ir ar mums kopā. Bieži klausāmies kristīgo mūziku, un bērni dzied līdzi. Matīsam patīk dziedāt «aleluja», lai gan viņam neesam skaidrojuši, ko tas nozīmē. Ričards gan ir jautājis. Domāju — kad bērns jautā, tad arī jāsāk skaidrot. Tikai vajag kaut kā ieinteresēt, lai rastos jautājumi. Ja ģimene neiet uz baznīcu, tad jau bērnam nerodas jautājums — ko tur dara?

Domāju, ka Ričards ir izjutis Dieva palīdzību. Senāk brālītis naktīs raudāja un taisīja histērijas. Ričardam bija bail, man pašai arī. Mudināju, lai palīdz man lūgt Dievu un dziedāt kristīgo dziesmiņu. Tad Matīss nomierinājās, un Ričards saprata, ka esam uzklausīti. Bērni atceras tādus gadījumus, kur var palīdzēt tikai Dieva brīnumi. Vasarā Ričards dikti krita ar velosipēdu un dabūja smadzeņu satricinājumu. Viņam pazuda redze. Biju panikā un nemitīgi lūdzu Dievu, lai atdod viņam redzi. Ka esmu gatava pārciest visu pārējo. Paldies Dievam, redze atgriezās! Kad Ričards jutās labāk, tad daudz runājām par to, kas un kā gadījās. Viņš teica, ka esot redzējis Jēzu, kā Viņš uzliek roku uz pieri, lai atkal varētu redzēt. Bija grūti saprast, vai tās ir fantāzijas no Bībelē redzētā vai īstenība. Lai nu kā, viņš saprot, ka redzi viņam deva atkal Dievs. Bieži vien, kad jāiet uz baznīcu, jūtam, kā sātans attur bērnus — kavē visu ģērbšanos, liek izdomāt kakāt, sakašķēties un arī dievkalpojumā skaļi klapēt kājas un tamlīdzīgi. Vecākiem jāsaprot, ka sātans negrib, lai mūsu bērni nāktu baznīcā. Viņš darbojas arī caur tantuku dusmīgajiem skatieniem. Mums paliek kauns par sava bērna uzvedību un ejam ārā no baznīcas. Sātans grib, lai ejam prom ar visu bērnu. Mums ir dusmas uz tantukiem, bet jāsaprot, ka sātans jau to visu jauc,» ir pārliecināta Baiba.

«Labu laiku domāju, ar ko atšķiras vienkārši bērnu audzināšana no kristīgas bērnu audzināšanas. Strādājot Svētdienas skolā, redzu, ka varam bērniem mācīt visu to labāko par kristīgu dzīves uztveri, bet bērni tāpat strīdas, sacenšas par labāko un lielāko… Šeit mēs, vecāki, varam mācīties Svētā Gara augļus — pacietību, lēnprātību, laipnību, mieru, mīlestību. Protams, reizēm pietrūkst pacietības, jāsarauc piere un jāpaceļ balss,» atzīst Talsu luterāņu draudzes Svētdienas skolas vadītāja Ilze Pumpure, Agates un Anetes mamma. «Mīlēt, iepazīt Dievu, protams, bērniem palīdz Svētdienas skola. Ja kādreiz viņi čīkstēja, ka grib palikt mājās, tad tagad arvien labāk saprot, ka svētdiena ir diena Dievam. Ja sākumā skoliņa, baznīca ir kā sevis piespiešana (jo vieglāk ir mājās čučēt), tad tagad arvien vairāk tā kļūst par lielu nepieciešamību.

Parastajā skolā ir maz kristīgu bērnu, tādēļ jau bērnībā sanāk ciest Kristus dēļ («Tu ko — esi samīlējusies tai Dievā?» bija kāda bērna jautājums, redzot uzrakstu «Dievs ir mīlestība»…). Tādēļ tik svarīga ir vieta, kur bērns var būt starp kristiešiem un justies brīvs. Ir tik aizkustinoši dzirdēt, kā bērns lūdz Dievu. Mums biežāk sanāk lūgt vakarā pirms miedziņa. Tad sirsniņas piepildās ar mīlestību, un bērni aizmieg ar smaidu uz lūpām.

Otra lieta, ko cenšamies bērniem iemācīt, ir — būt līdzjūtīgiem, palīdzēt apkārtējiem cilvēkiem. Un nekad nepiepulcēties tam bariņam, kas skola dara pāri, saukā citus bērnus. Man ir liels gandarījums, ka meitenēm ir līdzjūtīgas sirdis. Ja skolā bijis kāds gadījums, kad kādam nācies ciest, mājās visi kopā to pārrunājam un izdomājam, kā šajā situācijā labāk rīkoties. Man pašai patīk kādu iepriecināt, palīdzēt, un ļoti priecājos, ka arī meitenes aug iejūtīgas, izpalīdzīgas. Kad sanāk dalīt kādas palīdzības mantas, meitenes ļoti plāno, kam ko vairāk vajadzētu, grib iepriecināt kādu sirsniņu.

Kristīga audzināšana palīdz dzīvot vieglāk, jo neticam dažādiem māņiem, ticējumiem, paradumiem. Mums patīk melni kaķi, skaitlis «13», kreisā kāja un visas mēness fāzes! Lai piepildās Sālamana vārdi arī mūsu ģimenē: «Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.»,» novēl Ilze Pumpure.

Elīna Mierkalne, Daiņa Kārkluvalka foto


   
Sākums » Dzīve&ticība » Ziņu raksti
Vārds
E-pasts:
 
· Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera vizitācija Rojas un Kaltenes draudzēs


  © 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »