Cilvēki mūsu mazajā Latvijā ir tik atšķirīgi, pat dažādu tautību pārstāvji. Dievs vēlas aizsniegt katru no mums. Čigānu dzīves apstākļi ir neapskaužami — bezdarbs, liela nabadzība, daudzus nomoka dažādas atkarības, taču, neraugoties uz visām problēmām, viņi prot saglabāt dzīvesprieku un optimismu un savās grūtībās meklē palīdzību pie Dieva.
Dievbijība ir viena no čigānu mentalitātes raksturīgākajām iezīmēm.
Lielākoties visi čigāni uzskata sevi par kristiešiem, lūdz Dievu, alkst piedzīvot
patiesu Dieva tuvumu, taču viņu dzīvesveids ne vienmēr ir saskaņā ar Bībeles patiesībām.
Tādēļ ir tik svarīgi dot viņiem šīs zināšanas, kā dzīvot kristīgu dzīvi.
Mācītājs Mareks Ignats kopā ar
sievu Aiju ir uzsācis kalpošanu čigāniem. Katru ceturtdienas vakaru plkst. 20.30
Talsu luterāņu draudzes namā notiek ALFA kurss, kurā tiek sniegtas pamatzināšanas
kristīgajā ticībā un kas ir īpaši pielāgots čigānu vajadzībām. Lekciju tēmas ir
tās pašas, kas jebkurā citā ALFA kursā, tikai tēmas izklāstā uzsvars netiek likts
tik daudz uz teorētiskām zināšanām, bet gan - kā to visu praktiski piedzīvot, kā
tas dzīvē darbojas. Lekcijas tiek tulkotas čigānu valodā. Bet kā tas viss aizsākās,
stāsta pats Mareks Ignats, pagaidām vienīgais čigānu tautības mācītājs Latvijas
luteriskajā baznīcā:
- Pats pēc tautības esmu čigāns. Kad sāku mācīties Svētā Gregora
skolā Saldū, vēlāk Lutera Akadēmijā, daudzi garīdznieki man teica: «O, čigānu mācītājs
būsi, varēsi iet pie čigāniem sludināt.» Tas radīja atbildības sajūtu. No otras
puses, visgrūtāk ir sludināt tieši savējiem, zinot labi to vidi, īpašības, tradīcijas.
Sapratu, ka nebūs viegli. Nebija tā, ka es par katru cenu gribēju veidot tādu misiju.
Tad ar mani sazinājās un uz Latviju atbrauca vienīgais čigānu luterāņu mācītājs
no ASV Indianas štata Lerijs Merino. Viņš jau bija sācis pulcināt kopā čigānu misionārus
no visas pasaules, veidoja čigānu misionāru samitus. Divus gadus pēc kārtas viņš
mani uz šiem samitiem aicināja, tur guvu priekšstatu un iedvesmu čigānu misijai.
Lerija draugs Hans Martins Derns, kurš pēc tautības ir vācietis, bijis, ja nemaldos,
čigānu misionārs septiņus gadus Slovākijā, uzaicināja mani vairākas nedēļas padzīvot
pie viņa un piedalīties visā, ko viņš darīja. Tā arī es mazliet guvu ieskatu praktiskajā
kalpošanā.
Jutu, ka jāsāk kaut kas darīt arī Latvijā, noorganizēju čigānu vakaru Talsos.
Uzaicināju Ventspils čigānu kristīgo grupu «Drom ku Dēl». Pasākumu apmeklēja kādi
desmit cilvēki. Sapratu, ka Talsos ir maz čigānu, jo lielākā daļa no tiem atrodas
Lielbritānijā darba meklējumos. Tad devos uz Sabili. Tur tolaik kalpoja evaņģēlists
Ainārs Kostanda. Viņš kā šīs draudzes evaņģēlists nāca palīgā kalpot un
atbalstīja kalpošanu pie čigāniem, draudze ļāva lietot savas telpas un
dievnamu. Kad devos pie A. Kostandas viņa pieņemšanas laikā, sastapu tur arī kādus
čigānus, teicu, ka mēs varētu pulcēties kopā. Pēc tam vairākas reizes tur braucu,
bet, tā kā cilvēku nebija, nekas nesanāca.
Vēlāk Talsu rajonā sākās ALFA
kursu bums. Bija iespēja aizbraukt uz Londonu, uz apmācībām. Tad man radās
ideja - ja jau reiz esmu Anglijā, tad pēc semināra došos uz pilsētu Derby, kur dzīvo un strādā lielākā daļa Talsu
čigānu. Atdalījos no grupas un ar vilcienu devos turp. Sazvanīju paziņu, lai atbrauc
man pretī. Tur piedzīvoju patīkamu pārsteigumu. Cilvēki bija izslāpuši pēc Dieva.
Viņi vēlējās par daudz ko uzzināt. Katrs mani aicināja, lai pārnakšņoju pie viņa.
Kur apmetos, pulcējās cilvēki, un mēs runājāmies. Tad izdomājām, ka svētdienā jānotur
dievkalpojums. Domāts - darīts! Iesēdāmies mašīnā un saaicinājām uz dievkalpojumu
visus zināmos cilvēkus pilsētā. Tad devos gandrīz vai «uz aklo» kādā baznīcā, satiku
mācītāju un sarunāju, lai ļauj mums noturēt dievkalpojumu. Mācītājs uzmanīgi izjautāja,
kas es esmu, kas ir mans bīskaps, un tad atļāva. Bija Vasarsvētku rīts. Un pilna
baznīca ar čigāniem, tikai viena latviete, vietējo laba paziņa, bija atnākusi. Tāpēc
visu liturģiju noturēju latviski, bet uzrunu teicu čigānu valodā, jo kāds viņai
varēja patulkot. Bērni bija priecīgi, jo viņi nesaprot latviski, daudzi no viņiem
iet angļu skolās. Bija arī kristības.
Kad atbraucu mājās, tad pēc kāda
laika Gunta Āle, kurai arī Dievs ir sirdī licis čigānu misiju, man teica, ka čigāni
Sabilē ar prieku pulcētos. Un es aizbraucu. Šoreiz bija pilns draudzes nams ar cilvēkiem.
Tā sākās Sabiles misija.
Sākumā bija grūti, jo vajadzību daudz, bet es - gandrīz viens. Lūdzu
palīdzību no Dieva, un Dievs deva. Pēkšņi uzradās «Jaunatnes ar misiju» prakses
grupa, kura kalpoja kādu pusgadu Sabilē, uzreiz pēc tam bija prakses grupa no Gregora
skolas. No šīs grupas daži cilvēki kalpo vēl tagad. Vēlāk noformējās komanda, un
tagad mēs esam 10 cilvēki, kas kalpo gan Sabilē, gan Talsos. Dievs sūta atbalstu
no visām pusēm. Kandavas evaņģēliski luteriskā draudze pieteicās mūs atbalstīt.
Tad uzradās čigānu misionāri no Somijas, kas regulāri gādā pārtiku cilvēkiem, kas
palikuši bez iztikas. Amerikas luteriskā baznīca sola atbalstīt. Ir skaidri redzams,
ka tas ir Dieva darbs.
Pēc kārtējās pārtikas dalīšanas
nākamajā dienā man zvana kāds čigāns no Talsiem un raud. Saka, ka viņš ir uz ceļiem
Jēzus priekšā, ka Jēzus viņu ir uzrunājis, ka viņam Dieva Labā vēsts ir jāsludina
līdz pasaules galam. Cilvēks neprot ne lasīt ne rakstīt, bet sāk citēt Bībeli. Es
saku: «Kā tu to zini?» Viņš atbild: «Es saku tikai to, ko Jēzus man saka!» Tā mums
bija jālūdz Talsu draudzes atbalsts, lai uzsāktu čigānu misiju Talsos. Tagad katru
ceturtdienas vakaru mēs pulcējamies Talsu luterāņu draudzes namā. Gribu īpašu paldies
teikt visiem, kas mūs atbalsta, un arī mūsu komandai, kas ir norūdījušies pacietībā,
nesavtībā un mīlestībā.
Anda Spruģevica, Daiņa Kārkluvalka foto. Pateicība Elīnai Mierkalnei par materiāla sagatavošanu!
|