«Kādā brīdī piefiksēju faktu, ka no baznīcas kapličas tiek izvadīti cilvēki ar aplasītāju. Protams, ir vajadzīga vieta, no kuras izvadīt tos, kuru piederīgie nevēlas, lai šajā ceremonijā piedalās mācītājs. Bet, ja skatāmies šo lietu pēc būtības, nav pieļaujami, ka baznīcas kapličā, kas no baznīcas nav atdalīta ne ar milimetru, bet ir viena ēka, notiek izvadīšanas ar laicīgiem aplasītājiem, kuri savos uzskatos mēdz būt ļoti tālu no kristīgās ticības pamatvērtībām. Tāpēc pamazām sāku par to runāt, bija vairākas apspriedes ar draudzes padomi, notika balsošana, un nolēmām, ka turpmāk no baznīcas kapličas mirušos ļausim izvadīt tikai jebkuras konfesijas garīdznieka vai kristīga kalpotāja, kurš tam ir sagatavots ar mācītāja atļauju, vadībā,» skaidro Mareks Ignats. Viņš atzīst, ka vietējie ļaudis bija pieraduši pie iepriekšējās kārtības, tāpēc sākusies zināma neizpratne, kad piepeši to vairs nevarēja. Tā kā ir grūti visiem sniegt oficiālu informāciju, ir sākušās dažādas runas. Bet fakts ir un paliek fakts, ka baznīcas uzdevums nav nodrošināt pilsētai kapliču, no kuras izvadīt iedzīvotājus. Dažkārt izvadīšanas notiek, piemēram, no piemājas garāžām, un garāžas īpašniekiem taču neviens nepārmestu, ja viņš uzstādītu noteikumus par sava īpašuma izmantošanu. «Ja izvadīšanās, kas notiek ar aplasītāju, notiekošais nesaskan ar to, kam draudze tic, un gribam būt godīgi līdz galam, šī situācija bija jāatrisina, citādāk esam pretrunā paši ar sevi,» uzskata mācītājs.