Šī lapa ir izdrukāta no kandavasiecirknis.lv
Interneta adrese:
http://kandavasiecirknis.lv/?ct=iecirknis&fu=read&id=58
Mārcis Zeiferts
2011.05.06 10:46
«Mani pirmoreiz uz baznīcu aizvilka mamma. Aizgāju
ziņkāres pēc, jo man bija labi tā, kā bija, nebiju gatava kaut ko
mainīt. Bet pēc tā dievkalpojuma manas dzīves grīda tā kā sāka iebrukt,
un es bruku līdzi. Bet apkārt bija cilvēki, kuri zināja teikt, ka tā ir
jābūt — sākusies garīga cīņa, kāda mēdz būt, kad cilvēks izlemj tuvoties
Dievam. Abas ar mammu iesvētījāmies. Man tas sākums ir bijis ļoti
grūts, pati laikam neļāvu Dievam manī darboties. Kad Pūņās sākās
dievkalpojumi, pamazām, pamazām… Tagad, kad tiku strādāt dienas centrā,
notiek dažādi brīnumi, atklāsmes. Piemēram, saņēmu no Dieva pērienu par
to, ka mēdzu spriest par cilvēkiem, viņus nepazīstot. «Ārprāts, kā tā
var uzvesties?» mēs mēdzam domāt. Es arī. Bet Dievs sakārtoja visu tā,
ka šis cilvēks, par ko biju aplami domājusi, sāka ar mani runāt. Pēc
sarunas gāju mājās un lūdzu Dievam piedošanu par to, cik ātri cilvēkam
paslīd kāja tādās lietās. Man bija tāds kauns! Pat ja konkrēto cilvēku
varbūt nekad neiepazīšu, man vienmēr jāpatur prātā, ka viņš ir īpašs, un
es nedrīkstu par viņu izdarīt nekādus spriedumus. Dievs mani pēdējā
laikā ļoti audzina,» stāsta Ina. Tā kā viņa braukājusi uz
dievkalpojumiem Ķurbes draudzē, arī Kristaps vienos Ziemassvētkos
sadomājis aizbraukt līdzi. «Un tur arī paliku. (Smejas.) Man nebija kā
daudziem, kuri atgriežas pie Dieva, ejot cauri grūtībām. Sāku braukt
braukšanas pēc un ar laiku sadzirdēju Dievu. Mācītājs Mareks Ignats ļoti
atbalstīja, pavilka tajā visā iekšā, aicinot un sūtot uz semināriem,
lekcijām. Vēl pagājušajā nedēļas nogalē bijām uz semināru par jaunu
draudžu dibināšanu. Tas ļāva saprast, ka draudze ir kas vairāk nekā
tikai regulāri dievkalpojumi,» atzīst Kristaps.
Pēc iesvētībām Ina sapnī redzējusi, ka viņa iet
pie cilvēkiem, kaut ko viņiem nes, palīdz, un izjūta bijusi tik ļoti
laba. Draudzene, to dzirdot, ieteikusi draudzē painteresēties par
attiecīgu kalpošanu. Inai tika dota iespēja kļūt par diakonijas
vadītāju. Un izjūta tiešām arī esot laba. Griboties pilnveidot savu
kalpošanu, vairāk iet pie ģimenēm. Ina iesaistījusi diakonijas darbā arī
jauniešus, kopā ar viņiem dodoties veikt praktiskus darbus pie vairākām
ģimenēm. Mērķis — iemācīt jauniešiem darīt labu, negaidot pretī
samaksu.
Kristaps smejas, ka viņa seja laikam iedveš uzticību, tāpēc viņam uztic dažādas kalpošanas. Par to viņš ir pateicīgs. Abi Kreicbergi piedalījās Cerības festivālā — Kristaps bija kristīgais padomdevējs, Ina dziedāja lielajā kopkorī. Arī ārpus draudzes aktivitātēm viņi ir interesants pāris — Inai ļoti patīk špaktelēt un slīpēt sienas, izbaudot, cik gludas tās kļūst, bet Kristapam pietiek pacietības, lai veiktu apbrīnojami niansētus krustdūrienus!
Ķurbes draudzei uz laiku piešķirta papildus telpa Tiņģeres pilī, tāpēc humānās palīdzības drēbes vairs nav jāglabā Kreicbergu mājas verandā un ik svētdienu jāvadā līdzi. Svētdienās no 12.00 līdz dievkalpojumam uz šo telpu ikviens var aiziet un paņemt sev vajadzīgo. «Vienmēr jau gribas cilvēkiem kaut ko vairāk dot, bet nu… Dievs gādās,» Ina ir paļāvīga.
Pūņu kopienā martā, iespējams, notiks pirmais jauniešu dievkalpojums.
Bet pagaidām aktīvākie kalpotāji regulārajos dievkalpojumos (tie te
notiek sestdienās) esot mācītāji Jānis Kundziņš un Ainārs Kostanda.
Kopienas kodols joprojām esot kādas astoņas kundzītes, kuras cita pret
citu ļoti ģimeniski un mīļi izturoties. «Man ir izjūta, ka Dievam vēl ir
ļoti daudz kas paredzēts. Ka būs vēl daudz, daudz jāizdara,» Ina
smaidot saka. Protams, neesot atmests arī nākotnes sapnis par baznīcu,
kas Pūņās reiz varētu tapt uzcelta. «Ja cilvēki vairāk censtos sadzirdēt
Dievu, ja ieklausītos…» Ina aizdomājas. «Pie tā mums ir jāstrādā,»
apņēmīgi saka Kristaps.
Elīna Mierkalne
Viens no abiem ģimenes jauniešiem Ernests (priekšplānā),
Ina, Kristaps un divi no četriem ģimenes kaķiem.
Autores
foto