Šī lapa ir izdrukāta no kandavasiecirknis.lv
Interneta adrese:
http://kandavasiecirknis.lv/?ct=iecirknis&fu=read&id=58

Ja cilvēki vairāk censtos sadzirdēt Dievu…

Mārcis Zeiferts
2011.05.06 10:46

Ina Kreicberga ir Ķurbes luterāņu draudzes diakonijas vadītāja. Kristaps Kreicbergs šajā draudzē kalpo kā pērminderis. Viņi, Pūņās dzīvodami, ir arī Ķurbes luterāņu draudzes Pūņu kopienas darbības uzturētāji. «Dievs jau ir tas, kurš dara. Ja būs vajadzīgs, viss būs,» abi saka.

«Mani pirmoreiz uz baznīcu aizvilka mamma. Aizgāju ziņkāres pēc, jo man bija labi tā, kā bija, nebiju gatava kaut ko mainīt. Bet pēc tā dievkalpojuma manas dzīves grīda tā kā sāka iebrukt, un es bruku līdzi. Bet apkārt bija cilvēki, kuri zināja teikt, ka tā ir jābūt — sākusies garīga cīņa, kāda mēdz būt, kad cilvēks izlemj tuvoties Dievam. Abas ar mammu iesvētījāmies. Man tas sākums ir bijis ļoti grūts, pati laikam neļāvu Dievam manī darboties. Kad Pūņās sākās dievkalpojumi, pamazām, pamazām… Tagad, kad tiku strādāt dienas centrā, notiek dažādi brīnumi, atklāsmes. Piemēram, saņēmu no Dieva pērienu par to, ka mēdzu spriest par cilvēkiem, viņus nepazīstot. «Ārprāts, kā tā var uzvesties?» mēs mēdzam domāt. Es arī. Bet Dievs sakārtoja visu tā, ka šis cilvēks, par ko biju aplami domājusi, sāka ar mani runāt. Pēc sarunas gāju mājās un lūdzu Dievam piedošanu par to, cik ātri cilvēkam paslīd kāja tādās lietās. Man bija tāds kauns! Pat ja konkrēto cilvēku varbūt nekad neiepazīšu, man vienmēr jāpatur prātā, ka viņš ir īpašs, un es nedrīkstu par viņu izdarīt nekādus spriedumus. Dievs mani pēdējā laikā ļoti audzina,» stāsta Ina. Tā kā viņa braukājusi uz dievkalpojumiem Ķurbes draudzē, arī Kristaps vienos Ziemassvētkos sadomājis aizbraukt līdzi. «Un tur arī paliku. (Smejas.) Man nebija kā daudziem, kuri atgriežas pie Dieva, ejot cauri grūtībām. Sāku braukt braukšanas pēc un ar laiku sadzirdēju Dievu. Mācītājs Mareks Ignats ļoti atbalstīja, pavilka tajā visā iekšā, aicinot un sūtot uz semināriem, lekcijām. Vēl pagājušajā nedēļas nogalē bijām uz semināru par jaunu draudžu dibināšanu. Tas ļāva saprast, ka draudze ir kas vairāk nekā tikai regulāri dievkalpojumi,» atzīst Kristaps.

Pēc iesvētībām Ina sapnī redzējusi, ka viņa iet pie cilvēkiem, kaut ko viņiem nes, palīdz, un izjūta bijusi tik ļoti laba. Draudzene, to dzirdot, ieteikusi draudzē painteresēties par attiecīgu kalpošanu. Inai tika dota iespēja kļūt par diakonijas vadītāju. Un izjūta tiešām arī esot laba. Griboties pilnveidot savu kalpošanu, vairāk iet pie ģimenēm. Ina iesaistījusi diakonijas darbā arī jauniešus, kopā ar viņiem dodoties veikt praktiskus darbus pie vairākām ģimenēm. Mērķis — iemācīt jauniešiem darīt labu, negaidot pretī samaksu.

Kristaps smejas, ka viņa seja laikam iedveš uzticību, tāpēc viņam uztic dažādas kalpošanas. Par to viņš ir pateicīgs. Abi Kreicbergi piedalījās Cerības festivālā — Kristaps bija kristīgais padomdevējs, Ina dziedāja lielajā kopkorī. Arī ārpus draudzes aktivitātēm viņi ir interesants pāris — Inai ļoti patīk špaktelēt un slīpēt sienas, izbaudot, cik gludas tās kļūst, bet Kristapam pietiek pacietības, lai veiktu apbrīnojami niansētus krustdūrienus!

Ķurbes draudzei uz laiku piešķirta papildus telpa Tiņģeres pilī, tāpēc humānās palīdzības drēbes vairs nav jāglabā Kreicbergu mājas verandā un ik svētdienu jāvadā līdzi. Svētdienās no 12.00 līdz dievkalpojumam uz šo telpu ikviens var aiziet un paņemt sev vajadzīgo. «Vienmēr jau gribas cilvēkiem kaut ko vairāk dot, bet nu… Dievs gādās,» Ina ir paļāvīga.

Pūņu kopienā martā, iespējams, notiks pirmais jauniešu dievkalpojums. Bet pagaidām aktīvākie kalpotāji regulārajos dievkalpojumos (tie te notiek sestdienās) esot mācītāji Jānis Kundziņš un Ainārs Kostanda. Kopienas kodols joprojām esot kādas astoņas kundzītes, kuras cita pret citu ļoti ģimeniski un mīļi izturoties. «Man ir izjūta, ka Dievam vēl ir ļoti daudz kas paredzēts. Ka būs vēl daudz, daudz jāizdara,» Ina smaidot saka. Protams, neesot atmests arī nākotnes sapnis par baznīcu, kas Pūņās reiz varētu tapt uzcelta. «Ja cilvēki vairāk censtos sadzirdēt Dievu, ja ieklausītos…» Ina aizdomājas. «Pie tā mums ir jāstrādā,» apņēmīgi saka Kristaps.

Elīna Mierkalne

Viens no abiem ģimenes jauniešiem Ernests (priekšplānā), Ina, Kristaps un divi no četriem ģimenes kaķiem.
Autores foto